Pastaigājos pa kaut kādu vecu, padrūmu milzu koku mežu vai parku Hamburgas pievārtē. Pēc laika gan pati it kā piedalījos savā sapnī, gan it kā vēroju sapņa saturu no malas, kā filmā. Divas manas draudzenes tajā mežā-parkā pie mazas upītes bija uzcēlušas nelielu apmetni. Viena no viņām pārnākot no kaut kurienes atrada otru biedreni nežēlīgi noslepkavotu, viss vienās asinīs. Es it kā izjutu un pieredzēju to visu tās atradējas acīm. Un tad kaut kā kļuva skaidrs, ka pa šo Hamburgas mežu klīst slepkava, daudzi cilvēki jau nogalināti. Un tad es apzinājos, ka man ārkārtīgi nolaimējies tās sākuma pastaigas laikā, jo slepkava bijis kaut kur tuvumā, un es neko nebiju jutusi..tik bezrūpīga tur...
Tāda skaidra apjausma, ka nekas nav stabils, ka miers un drošība var būt mānīgs, trausls...ka blakus var būt briesmas, bet tu pat nenojaut, ka milimetra vai sekundes attālumā viss ir mainīgs
