sapnī kas tik nenotiek...

[Broms]

Biju pie Mao, man bija jāmazgā viņa suns. Bet Aivars Borovkovs viņam stādīja maziņas puķītes maziņos puķpodiņos

Minn, šī ir sapņu tēma, tb, par to, kas redzēts sapnī

[Kikamora]

šonakt bija īsts mistikas ķinītis.
Biju atgriezusies savā pagātnē, vidusskolas laikā. Grupa skolnieku uzvarējām olimpiādē, nu jābrauc uz lielo finālu Indijā. Skolotāji aizlidoja ar lidmašīnu, mums piešķīra autobusu. Smuku tādu, no ārpuses padomju laiku "bobiks" ar lielu uzrakstu "Latvija - Indija", bet iekšā viss ar modernajām tehnoloģijām, katrā krēslā klimata kontrole, muzikālais centrs utt.  Soferis tikai viens - mūsu ķīmijas skolotājs. Mēs vēl brīnāmies, kā tik tālā ceļā ar vienu šoferi, bet izrādās, ka autobusam ir autopilots un šoferis ir vajadzīgs tikai ķeksīša dēļ. Labi, sasēžamies visi un braucam. Necik tālu netiekam, mūs aptur. Aiz loga liela nometne - staigā karavīri ar ieročiem, policija, cilvēki bioloģiskajos aizsargtērpos... Autobusā iekāpj japāniete baltā halātā, sāk pārbaudīt katru krēslu. Jautāju, kas par lietu, šī negrib atbildēt, bet beigās pasaka, ka meklē vaboli - parazītu. Latīņu nosaukums šai - "mozgus jeditus" , slēpjoties datoros u.c. tehnoloģiskās ierīcēs. Pēķšņi ārā sākas panika, mūsu japāniete lec no autobusa laukā, nogāžas, sāk kaut ko japāniski ar karavīriem bļaustities... Mēs fiksi durvis ciet un braucam prom. Braucam, braucam... un es (no nākotnes taču ieradusies) saprotu, ka es neatceros tādu braucienu uz Indiju skolas laikā. tātad kaut kas nav kārtībā. Pārējie par manām aizdomāma pasmejas, bet es neatkāpjos. Aiz loga arī ainavas tādas dīvainas, te mēs cauri kapiem braucam, te pa kaut kādām pilsētu drupām... Lūdzu, lai katrs pasaka, cik, viņaprāt, ilgi mēs jau braucam. Izrādās, ka katram cipars sanāk savādāks, daži vispār neatceras, kāpēc viņi te atrodas. Eju pie skolotāja skaidrot, ka laikam tas parazīts tomēr mūsu autobusā ir ticis un mēs visi esam inficēti... Vai man noticēja, nezinu.  (pamodos)

[olgucis]

Es "šonakt" krāmēju koferi, jo no rīta bija jābrauc dienēt armijā. No visām lupatām atceros tādu jauku rozā kleitiņu bez piedurknēm un to domu, - a kas, ja nu pēkšņi kāds baļļuks ;o)))

[ragana]

Ar savējo grupiņu izklaidējāmies jūras malā, atstājām drēbes, gājām sauļoties un peldēties. Katrs bija iekārtojis savu vietiņu. Tad pēkšņi - špukt, un blakus manai vietai iegāžas netīrs bomzis, omulīgi ieritinās segās un sāk gulēt. Tad visa jūras mala pārcēlās uz slimnīcu vai pansionātu, kur steidzās ļoti aizņemts personāls, bet es gribēju bomzi tur par visu varu iekārtot . Īsti neatceros, bet laikam izdevās.

[Spārka]

Kanāda kartē "zem" ASV, gandrīz Meksikas vietā.

[Minne]

Kanāda kartē "zem" ASV, gandrīz Meksikas vietā.

Nebiji karti otrādāk apgriezusi?

[Spārka]

Nebiji karti otrādāk apgriezusi?

Tak ne. Skatos, brīnos, nevar būt! Bet sapņa iekšējā loģika - nu, ir tā, visu mūžu aplami esi redzējusi

[dille]

Šonakt eju saulītē pa meža celiņu, viss forši.
Pēkšņi kaut kādi dzērāji no krūmiem bļaustās, es nobīstos, ļoti skrienu un attopos gala pieturā, bet nesaprotu , kur. Naudas nav, jo naktskreklā taču nav kabatas.
Domāju, kuram no pieturā stāvošajiem mīlīgi uzprasīt, ka tā un tā - vēlāk atdošu.
Pēkšņi viens iesaucas - dillīt, sirsniņ, TU???
Viņš uzskata , ka ir mans brūtgāns, pat vairāk, ka es viņam tā kā solījusies, tā kā gaidīt vajadzējis.
Sasprindzinu atmiņu, nu neatceros, kas viņš tāds, paejam malā, uz krūtīm viņam zila šiltīte.
Jāizlasa, tur droši vien vārds. Rakstīts - Elite ( reālajā dzīvē mammai meklēju šo veselības centru  ).
Skaidrs, ka Elite viņu nesauc. Un tad viņš kļuva tik šausmīgi liels un es maza kā skudriņa.
Sāka bučoties un es domāju, nu tik feini, tik feini.
Līdz tālākam netikām, bet gribēšana bija.
Un tā es pamodos tāda priecīga
 

[Spārka]

Vēl viens jaunums. Aromātus tagad tirgo atsevišķi no produkta. Pērk cilvēks kafijas pupiņas, ieber, nosver. Tad iedod pārdevējai flešku, tā ievada aromāta kodu.
Kā mājās atkodē, lai produktam pievienotu, to vairs neredzēju.

[Trix]

Eju Rīgā uz staciju - tajā laukumiņā starp Marijas un Satekles ielu zemē spīd 2 lati, tāda paliela, spīdīga monēta. Pieliecos pacelt, bet vēl viena roka stiepjas. Paķeru monētu, paskatos - tāda labi ģērbta, izkrāsota caca. Es uz šo badīgām acīm skatos, savus 2 Ls sagrābusi, un velku tādā idiota balsī: "Puuuzdienas!" Un pati domāju, kas, es tiešām pilnīga idiote? Kas ar mani noticis? Bet kaut kādai cacai neatdošu, man vairāk vajag...

Otrs - garsapnis. Grūti atstāstāms. Kaut kāda kataklizma, karš, vai neviens tā īsti nezina, kas. Mazpilsēta. Daļa kaut kur evakuējas - kas ar lidmašīnām, kas brauc ar mašīnām. Daļa dzīvo tāpat un netaisās nekur, pa ielām staigā pulciņi. Vienā vietā bars dedzina ar malku un kokiem piekrautas mašīnas, visur tāda migliņa, tā kā dūmiņi... Aiz kokiem paceļas gaisa baloni, viens aiz otra. Ielas pārraktas, kaut kādi grāvji (bet ne ierakumi), drīzāk pamests remontēts ūdensvads. Visur blāva gaisma - kā saules aptumsumā. Stāv pamesta lidmašīna, domāju - varētu savākt un aizlidot, bet es lidot nemāku, savā laikā pat FlightSimulator nespēlēju... Brīnos, ka neviens neuzbrūk, neviens neko nedemolē - šādās situācijās tak marodieri klāt kā mušas uz pļeku. Staigāju pa tām ielām tādā nesaprašanā, kur būtu jāiet, kas jādara. Neviens uz darbu neiet, nekas nenotiek. Ieeju pie vienas paziņas, it kā māja tā pati, bet tāda kā tukša,sajūta, ka viņa ir ievākusies svešā mājā. Žāvējas veļa, viņa kādu gaida, bet nē, nekur nebraukšot. No griestiem plika spuldzīte karājas, tumši zaļas sienas...
Kaut kādi lidojošie šķīvīši parādās, pārlido... Tāds gaidīšanas režīms, kad kaut kas būs, bet nav saprotams, kas un kāpēc. Laikam vajadzētu kaut kur braukt, bet kur? Spocīgi.

Trešais - jau zināmā upīte - es tur bieži [citos sapņos] eju peldēties (bet parasti ūdens līdz potītēm... ), tur aiz līkuma lejup pa straumi ir ūdenskritums zem tiltiņa. Eju ar vienu no puikām - ieiesim nopeldēties. Viss krasts pilns ar cilvēkiem, upe arī. Guļ, stāv... Upīte šaura - kādi 10 metri maksimums. Ūdens auksts... Iebrienam līdz ceļiem, bet ejam ārā. Aiz maza līkumiņa pamēģinām - ūdens silts, bet visa upe pilna, iebrist nav, kur. Pārkāpjam vairākiem, kas sauļojas pie ūdens, bet ūdens tur tiešām tikai līdz potītēm, pabrienam pa straumi uz augšu - tur ūdens vispār pazūd, smiltis vien. Neko darīt, brienam ārā, stāstu, ka atnāksim citu reizi, šoreiz galīgi nav ūdens... Līdz ūdenskritumam neaizgājām, kāds pamodināja.
[Hrens, kas man tā par upīti - tur nekad ūdens nav!!!]

[Minne]

Tādā kā daudzstāvu garāžas vai autobāņa tunelī sagaidu vienu džeku, iesēžos auto, braucam tālāk. Tumšs, palēnu velkamies pa pašu ielas maliņu. Vīrietis braukšanā nesavākts, pēkšņi ar auto iebraucam, ieslīdam kkādā kanālā, pašaurā un dziļā. Sākam grimt ieslīpi vertikāli, es vēl paspēju  iekampt gaisu pilnas plaušas. Paspēju vēl izdomāt daudzas domas - vai aizmugurējie pasažieri un šoferis tumsā un ātrumā arī paspējuši ieelpot, domāju par to, ka vispirms jāļauj auto piepildīties ar ūdeni, tikai tad spēšu atvērt durvis, par to, cik gan dziļš varētu būt, jo grimstam lēnu un ilgi. Iespējams, man nepietiks gaisa. Bet panikas nav, drīzāk tāda "vēsa" sajūta...interese, ziņkārība- ka šīs varētu būt arī beigas..tādas mierīgas. Un neviens pat nezina, ka mēs tur, apakšā, tumsā.

[Mangusts]

Šonakt saraustīta nakts, slikti gulējās, tāpēc daudz sīksapnīšu, taču nekā ievērības cienīga un grūti atcerēties, jo klājas viens otram virsū.

Viena epizode. Biķernieku iela otrpus meža Mežciema pusē; es kaut kādā puķainā pludmales kleitā ar lencītēm, sākumā kājās iešļūcenes, pēc izrādījās, ka gar ielas malu pa šķembām un visādu drazu ar basām kājām. Uzmanību piesaistīja netālu augoša lapegle, čiekurainie zari pabiruši, taču, ejot pie tās sajutu sāpi kājā. Nodomāju - te nu bija sagriezos; skatos, šķiet, uz labās kājas īkšķa tiešām tāds kā iešķēlums - lāgā neasiņo, taču sāp. Nez kāpēc man noteikti vajadzēja atrast stiklu, uz kura sagriezos, lai gan stiklu bija papilnam un pat nodomāju, ko es te ar basām kājām.. Vienalga atradu. Un tad tāpat basām kājām čāpoju uz tēva mājām Viņš Mežciemā tiešām dzīvo.

Otra. Nezinu, ko īsti vajadzēja, bet atrados tajā Saules aptiekā, kas Brīvības un Ģertrūdes stūrī. Tur vairāki galdiņi divās rindās ar darbiniekiem, kas visi aizņemti ar papīriem, tabulas aizpilda, un neviens man nepievēŗš uzmanību, lai gan staigāju no viena pie otra. Beigās viena gatava apkalpot, bet liek izģērbties kā pie ārsta, lai gan protestēju, ka es tikai pēc zālēm (un vēl šausmās domāju, ka diena jau pusē, bet man vēl uz darbu un vajadzēja tā agrāk...) Piebāza gan man stetoskopu un lika dziļi elpot, bet es vislaik nepietiekami dziļi to daru - vajagot tā, ka jūt, mati saceļas... Pamodos, bet ar sajūtu, ka es tiešām tikko esmu elpojuši ļoti dziļi.  :facepalm:

[Trix]

Ā, atcerējos - Ittas tievēšanas tēmas nosaukumu nupat izlasīju - vēl viena sapņa epizode: uzkāpju uz svariem, priecīgi secinu, o! tikai 10 kg par daudz! Progress manāms! Un tāds prieciņš visā tālākajā sapnī...
No rīta atcerējos, bet svariem virsū neskatījos. Zinu es šito - noliec zem spilvena sapnī atrasto desmitnieku, bet no rīta tur, maksimums, zirneklis nosprādzis!

[Minne]

Esmu pie viena vīrieša kkādā telpā. Kamēr viņš dušā, gribu iet prom, bet pagalmā sāk nākt vesela varza vīriešu. Izrādās, esmu vīriešu klosterī, un viņi visi ir mūki. Lai mani nepieķertu, muku atpakaļ uz pie tā vīrieša istabā

[reno]

Eju uz Brīvības pieminekļa pusi cauri parkam no stacijas. Laukuma malā kioski, paejot tiem garām ap stūri -Piemineklis nojaukts, pamatne vēl palikusi un to krauj mašīnās. Bet zinu, ka ved remontēt, un turpat aiz Bastejkalna tāda augsta kaste-stalaža, kurā laiž iekšā Mildu. Lai tauta nešūmējas, virs stalažas uzreiz tā kā izlec Mildas makets, bet tik neveikls, kā no kartona