Ļoti patīk skatīties vecas fotogrāfijas un mēģināt atpazīt. Sevišķi interesanti ir redzēt, kad kaut kas bijis tikko uzcelts un tad salīdzināt ar to, kas pašlaik ir. Fascinē arī apstādījumi - no bērnības pierasts, ka parkos lieli koki, biezoknis un ēnains, bet paskaties vecu bildi un redzi - oj! pliks laukums un šur tur pa jaunstādītai maikstei.
Pamazām briest plāniņš brīvdienās izstaigāt Rīgas centru - tur tagad viss mainījies, kur kādreiz sīkbūtnes fāzē dauzījos.
Praktiski nemaz nesanāk vazāties pa Rīgu - mašīnā švit! no punkta A uz punktu B. Un ja vēl pie stūres, tad vispār tikai satiksmi vien redzi. Kādreiz katrai mājai fasādes, durvju, vārtu detaļas bij zināmas mīļi tuvas, miljons reižu garām iets.
Ļoti nepatika ar grīdas krāsu biezi trieptās, aplupušās koka durvis - visbiežāk arī nelietotas, mūžam aizslēgtas. Tas pats ar logiem un citām koka detaļām, mājas likās nekoptas, gandrīz vai brūkošas. Tad sāka parādīties notīrītas, restaurētas. Baisi žēl vecās nojauktās ēkas, kuru vietā nejēdzīgi akvāriji-terāriji sabūvēti. It kā moderni, bet pierastā ielas seja zudusi... Izskatās kā pēc neveiksmīgas kosmētiskās operācijas, kad pazūd mīļās, pierastās krunciņas un nu ir auksta, gluda, absolūti neizteiksmīgi indifirenta maska... Neviļus gaidi, ka varbūt sakrunkosies un būs atkal pa vecam.... Bet nav....
