Trix koments ģimenes tēmā un uz nakti apēstā sērskābes bumba pavēra iespēju nelielām fizolopiskām pārdomām.
Ne reizi vien nācies brīnīties par otrpuša baisi neiecietīgo toni, ja kaut kas ir jāskaidro man (nu ko tur, stulbs sievišķis!) vai saviem puikām (nu takš, stulbā sievišķa samaitātas atvases!). Un turpat, tā teikt, neatejot no kases, uci-puci ar pilnīgi nezināmiem cilvēkiem, visu izskaidros, izdūdos.
Vai nav tā, ka par savējiem zinām viņu spējas un neviļus paceļam latiņu kudī augstāk, kā to darām svešiniekiem? Automātiski pieņemam, ka vīrs/sieva/bērni cieši čupojoties zina to pašu ko mēs?
Un tad brīnies - visiem liekās, ka Žanis ir dušečka un miera mika, a mājiniekiem reizēm gribās žultaino Žani izrullēt plakanu un nolikt par kājslauķi...
