Murdziņš

[Camma]

Nosaukumu nezināju kādu likt....
Lieta sekojoša. Cik vien sevi atceros mūždien ik pa laikam atgadās kaut kas, kas paņem čupu nervu šūnu. Ar regularitāti vismaz reizi mēnesī kāds notikums. Ta kaut kādas uzstāšanās konferencēs, ta kaut kādas kontroles, ta finansu problēmas. Vienmēr jau viss notiek OK, bet...  Gudroju - prmkārt, vai es tiešām visu neņemu par traku nopietni, un -otrkārt, nu nafig tak tās publiskās uzstāšanās, varētu tak arī pasūtīt visus dēt un neko neprezentēt. Vienmēr domāju - ja šito pārdzīvošu, tad vēl ilgi ķeipšu. Un nekad vairs TĀ nedarīšu, uz ko tādu neparakstīšos. Bet nākamie mēsli vai stress ir pilnīgi no citas operas. Nu, izņemot prezentācijas, protams...
Kā jums? Kas taisa lielākos sirdsēstus?

[Koffi]

Man liekas, ka tā ir ar katru cilvi, tikai  to notikumu biežums dažads. Atkarīgs no katra iekšējās eneģijas, vai kā. Ja Tu pēkšņi kļūtu par miljnāri, kam aiz bada nebūtu jāstrādā , tik un tā ik pa laikam kautkas gadītos. Tevis pašas , iespējams neapzināti, izveidots. Tas protams neattiecas uz visādām represīvām pārbaudēm..

[tuk]

Lielākie kreņķi, ja kādam no tuvajiem kas nopietns ar veselību.
Vēl mēdzu stresot, ja kādi “darba darbi,“ sakavējušies, un dienas rādās par īsu.
Bet regulāri tas nav. Reizēm tik sakrīt abi stresori vienlaicīgi un tad gan ir ko turēt.

[Betons]

Camma, Tu neesi vienīgā tāda uz pasaules. Man iepriekšējā darbā shēma bija diezgan līdzīga. Ik katru nedēļu bija jādzēš kāds "ugunsgrēks". Reizi pārnedēļās iegadījās ilgstoši smeļamie mēsli. Un ne retāk kā reizi divos mēnešos bija globāli sūdi. No manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Bet pa kaklu vienmēr deva man, jo visa tā ambrāža bija man jāvada. Ja mēnesi nekas nebija noticis, kļuvu nervozs
, jo zināju, ka tūlīt būs. Un bija arī.
Kad nomainīju darbu, pusgadu nevarēju pierast, ka var būt arī mierīgāk. Bet nu jau arī te desmit gadi pagājuši un miera vairs nav. Konferences, uzstāšanās, mācības, - tas mazākais ļaunums. Trakāk ir mūžīgi politiķiem censties pierādīt, ka zeme ir apaļa. Un kur nu vēl cīņa ar citu resoru pofigismu...

[Camma]

Par strebjamajiem sūdiem - tiek izstrēbti, jā. Nez kāpēc sajūta ir tāda, ka esmu pēdējā instance, kura var izstrēbt... Tīri interesanti - un ja nu es nestrēbšu? Ak jā, tie, kuri tos sūdus ievāra, parasti vai nu nezina par konsekvencēm, vai šiem tas pie zaļām ragutiņām. Vien pāris reizes bijis tā, ka sūdi nākuši arī pār vārītāju galvām. Bet tas jau netraucē vienalga nodefinēt tevi kā globālo vainīgo, jo TU, MAITA TĀDS, neizstrēbi....
Laikam šodien būšu ko nelabu apēdusi...

[flyingcat]

Man pirms daudziem gadiem bija šitāds darbs...direktoram bija vienkārši talants bojāt ar visiem attiecības un taisīt sūdus. Un tad, kad sarunas biedrs bija novests līdz baltkvēlei un tālāk varēja sekot tikai lamāšanās mātes vārdiem, viņš mēdza sarunu pārslēgt uz mani, tā nevērīgi pasakot: nu, jūs tieciet galā, ja ? Tur arī iemācījos saldā balsī atbildēt: man ļoti žēl, ka ir radusies šāda situācija, bet risinājums nav manā kompetencē. Jā, es būtu priecīga jums palīdzēt, bet neesmu pilnvarota darīt to vai šito. Utt.


Pēc tam līdzīgā veidā priekšniekam: man jūs jāinformē, ka mums ir problēma. Jā, ļoti slikti, ka ir. Jums ir plāns, ko tagad darīt? Ja nav, vai tas nozīmē, ka es varu darīt pēc saviem ieskatiem? Nē? Tad, lūdzu, dariet man zināmu, kad būs plāns.


Man ir vesela teorija par šito, saucas "atbildības-pilnvaru matrica". Ja atbildība nav sabalansēta ar pilnvarām, būs ziepes. Vienīgais risinājums ir padarīt šo neatbilstību redzamu un uzskatāmu. Ja es par to esmu atbildīgs, man vajag sviras, lai es to varētu ietekmēt. Nav tādu sviru? tad nav arī atbildības. Elementāri, bet vesela kaudze organizāciju šito neievēro, un tad rodas visādas stulbas situācijas.

[lumbergs]

nu , Lidkaķi , perfekti !