Šitamais būs garāks pastāsts aiz tamā, ka šitamajā ir visvisādi šamējamie un šīmamie.
Nu ta - aiziet!
Nu puiki karo, pareizāk - zaurē karošanas mākslu. Skrien, lec, visādi citādi iztaisās - nu tobiš, L burtā ieņem slēpni un pamet šamo, sedz viens otru ar uguni, mētājās ar visādām dūmojošām uzpariktēm, un visādi citādi nešpetni iztaisās. Ģīmji nomalēti Rambo stilā, tik nikni balti zobi ņirdz, kā teikdami - es tevi, mīļā, aprīšu ij nenošķaudīšos. Oi, lirisks atkāpis. Kur palikām? Ā! Peizāža, kas Jums būs būtiski zināt, lai turpmākā stāstījumā ar visām mielēm iemielētu to pasākumu un izdzīvotu līdzi ir idilliskai tuvu - rododendrārijs, kas pāraudzis pār poligonu, jeb kaut kādi garstiebru augi ar čie čie čie čie čiekuriem rūsganām spalvām un bagātīgu skujeni, pakājē ar savām diženajām saknēm ietusējot ar virši zied, pārcietis haosu zem nosauciena - LV ziema, no sevis izsaka purvu, jeb vietu, kur kad jākaro, iekrītot slepnim piemērotā bedrē, sanāk, ka sausa ir tikai puška. Pats tu, kā Spaiņa Bobs Švēpausis, jeb žurkus mItrulis vulgaris. Lūk. Nu tad Alfa karo, jeb Pūš ārā pretinieku, pretinieks kaut ko sapīpējies, škendās, spļauj pretī svinu un pretojas, vien vārd sakot - auns kas auns. Visi nikni kā velli, dod virsū sevi nežēlojot. Čārlijs stāv malā, kasa savu štrumentu aptveres un ņirdz, jeb tautas valodā - uzmanīgi vērtē kļūdas un uzreiz mācās no tām. Viens no Čārlija spicākajiem jaunuļiem, pēkšņi kolēgām iesniedz mutvārdu iesniegumu par savējiem mirkļa novērojumiem, proti - tālumā, aiz koka, kaut kas lūr. Ir trīs varianti - civilais, ienaidnieka špiks, citplanētietis. Saskaņā ar agrāk saņemtu instruktāžu, pavēli un bērna kājā ieliktiem instinktiem, jagrābj ciet visi trīs, skaidrībā tiks vēlāk. Un panesās operācija - divi aizdiebj uz lamatām, divi aplenc dzinēju stilā, lai šamam ir motivacija mukt, un parējie ķērgdami "ups, ai didint again" un citus The Pixies motīvus, metās rakarim, jo vēlāk apstiprinājās - rakaris, tieši virsū, protams šaudami no visām stabulēm tā, ka pat instruktori pa otram pamodās. Operācija noritēja vaiksmīgi, zaķis skrien, kur gludenāks, un ak vai - piezdjec, rakaris ieskrien tieši visasinskārākā Čārlija ķetnās tik ļoti, ka pat pats Čarlis sasmējās. Ij ko? Točno citplanētietis. Jeb spiegs, tikai ļoti negatavots - pilnīgs RAW. Otrais variants. Nu saskrien visas nodaļas skatīties - ko mēs tur uz kārts uzmaukuši, medīta vepra stilā, stiepjam štaba virzienā, un applaudē, un gavilē, un ķiveres met gaisā, un mūk, jo šamās smagas, svoloči. Toč sajūta, ka mēs kaut kādi Brēmenes muzikanti, vai bezmaksas VUS, Sūnu ciemā piestājuši. Mēs ar nav ar pirkstu taisīti, davai gūstekni mocīt, labākajās tradīcijās - ja neatbild uz jautājumu, atdo pulksteni, otru - atdo cimdā, trešo - biksas. Lai stress, bailes un vēlme runāt - piesien pie bērza un uzmauc paša cepuri uz acīm, loģiski ar dupsi uz ārpusi. Nu lab, puiks noskrējies, trīc kā apšu lapa, iedevu šamam 100 gramu (turpmak pratinot, gan pabrīdinājām, ka piešūsim promiles, ja nerunās). Atkāpe - triks tāds. Vien vārd sakot - novilkām šamam visu ādu pār acīm un visādi citādi likām saprast, ka nāve ir tepat, aiz rododenda. Informāciju nedabūjām, nu varbūt - cik noteikumos teikc, ko jāsaka, ja nāves bailes piezagušās un elso: "mēs zinam, tu ir dzēris, un zinam tava komandiera tel. nr." un aizgājām uz nākošo lekciju. Pēc stundas skatamies, viens jož pliku D prom virzienā, bet tik ātri, ka mums visa interese nolaižas intereses pēc paskriet līdz. Nu i kuj sņim, lai bērns sasildās.
Paiet diena, pienāk nakc. Beigti kā suņi, spēku nav, sausa nav nekā izņemot bazūnes, zobi klab, nervi ņje k čortu. Guļam teltīs. Te - babah, pa nometni šāviens. Trauksme, visi - kurš trusikos, kurš ar cīņu biedri klēpī, visi metas ieņemt riņķa aizsardzību, ar mūli peļķē, un - bābah - dodam iespējamam rakarim pretī. Rakaris pazūd. Mēs teltīs. Pēc desmit minūtēm iesnaužamies un akal - babāh... . Un tā līdz pieciem rītā. Ik pēc 15 minūtēm - viens babāh, un aiziet!!! Es zinu, kurš bij tas babāhātājs, ES ZINU....