Un no jaunākā.
Gaidāms uzbrukums no lauka puses, intensīvs. Kad gaidāms? Rīt. Varbūt naktī. Hvz. Mūsu uzdevums noturēties ierakumos trīsdesmit minūtes un tad dzīvi palikušie ļikatu ļekatu - uz otro līniju, tur turēties līdz galam, jo aiz muguras, burtiski 50 metri, iekārtosies štābs, tehnika un virtuve. Nu ko, baigi forši - pirmos ierakumus, par cik klaja lauka malā (jo ar no drona var uzfilmēt, tas nešpetnis sīkdams visu laiku siro apkārt, kā teikdams "un tevi es redzu, un tevi arī..."), taisam reāli nereālus - ar šaušanas ekstrām, jumtu, maskējot pat smilšu čupu. Sastādam riņķī visādus rododendrus, uz jumta velēnu, ierakumu grīdā zāle un skujas, lai smilts nespīd cauri, nu ņemamies uz vella paraušanu. Pretinieks nedrīkst līdz pēdējam brīdim pamanīt, ka tiek gaidīts, ta pirmajā kniebienā vairāk noknaibīs. Savukārt otro līniju, ak cik jauki, nav jataisa vispār, jo tā kā reiz ietrāpās vecā egļu jaunaudzē, kur pat dienā vells aci izbakstīs, pie kam tur ir kara laiku ierakumi, kurus tad arī izmantosim. Tik cik šaušanas zonas patīrīt un zarus izlasīt, lai kājas nenolauž lecot iekšā. Viss smuki, tīrs - zolīda vieta miršanai. Putniņi čivina.
Nu ko, sēžam pirmajos ierakumos, gaidam. Ilgi gaidam, pīpēt nedrīkst, runāt nedrīkst, pirst tikai drīkst, bet tā, lai snaipers nepamana. Vien vārd sakot - drīkst tikai to, kas meža/lauka apstākļos izskatās un skan dabiski. Kā no aļņa vai zaķa nācis. Nu skaidrs tak? Gaidam stundu, gaidam divas, gaidam dienu. Tāds darbs, bet nikni kā pūķi. Un šnabi ar nedrīkst. Nu loģiski, ja pīpēt nedrīkst - to arī nevajag. Nu, un kad viss jau līdz brošai, kājas notirpušas, smadzene nestrādā, gribas mājās - SāKĀS. Droni - bzzzzzzzing pari galvām un tad aiziet, mīnmetēji, ložmetēji, tehnika, aiz tās noslēpušies, ļaunu izperinājuši neģēļi, un tik nāk virsū. Un mēs, acis izvalbījuši, beram šiem uz galvas uguni. Stress nenormāls, šamo daudz, bruņojušies līdz zobiem, nāk arvien tuvāk, patronas beidzas zibenīgi, spēj tik lādēt. Elle iet vaļā vien vārd sakot. ŠAUSMAS. Nu beidzot ir komanda atkāpties.
Tad nu sākas rallijs - pirmie jož uz otrajām pozīcijām. Un, kad jau pieskrējuši un gandrīz ielekuši tajās - redzam līdz nāvei pārbijušās sejas un to acis, rokas, kā traki vicinādami, nelabā balsī bizo kaut kādi "savējie", un auro - MĪNĒTS, MĪNĒTS!!!
Kas, bļa, mīnēts, kādā sakarā aizmugurē, ko jūs (kā vēlāk izrādās ķērcēji ir no štāba atbalsta nodaļas) štāba žurkas te slaistaties, ja jums deguna galā nomīnē??? Un vispār paiet malā, var pa purnu dabūt ar bazūnes kātu, mums karš un nervi, nejaucas pa vidu, veselāks būsi. A vajadzēja varbūt apstāties, parunaties - piekakājuši maitas mums ierakumus pa diennakti...
