Notikums sens, iz manas sīkas bērnības. Bet atmiņā iegriezies kā ar dimanta griezni...
Bija mums laukos kaimiņmājā vīrišķis, kuram šņabis bij dzīvei nepieciešamāks par ūdeni. Nezināma iemesla dēļ tika aiz muguras saukts par Ļurbu. Pie visa cita vēl klāt jāmin, ka Ļurba raustīja valodu, īpaši stipri, kad uztraucās.
Kārtējā rudenī nāca ikgadējā atskārsme, ka pienācis laiks graudus zagt. Savai saimniecībai un pāris gotelēm kaut kā iztiku jāgādā. Graudus no kaltes zagt būtu neprāts - tālu, mašīnu jāgādā, šoferim ar polšu jāmaksā, a polšs ir kaut kas svēts, ko prom dot nu nikāāādi nevar. Kur tad vēl zagt? Uz lauka!
Graudu kulšanas laikā itin bieži lielo Ņivu atstāja lauka vidū, jo neies tak to tarataiku pa visiem lauku ceļiem līdz kombainiera mājai dzenāt. Kombaina bunkurā vienmēr kādi graudu pārpalikumi bija, jo izbērt pilnīgi tukšu nevarēja. Reizēm gadījās, ka kravinieks vakarā nemaz neatbrauca un tad bunkurs pa nakti palika pilns...
Tā nu Ļurba sadomā graudus "aizņemties". Ko ta viens, viens nav strādātājs, jāņem līdzi švāģeris. Pienāk vakars. Skaists, tumšs, kluss rudens vakars, kad zaķi var dzirdēt lēkšojam. Kombains lauka vidū vārgas mēnessgaismas apspīdēts. Pa ceļu tuvojas rati, kam priekšā jūgts tramīgs zirģelis. Ratos - Ļurba ar švāģeri. Nerunā neko daudz, lai neskan. Kad durnais švāģeris sataisās uzpīpot, Ļurba šo gandrīz piekauj - "dullais, to špicku takš pa kilometru var redzēt!". Čīkstošie rati piebrauc kombainam, Ļurba ņem maisus un lien graudu bunkurā, švāģeris paliek uz vakts un krāmēs maisus ratos. Spriežot pēc būkšķa Ļurbam piezemējotie bunkurā, bunkurs ir patukšs. Kaut kas jau ir, jāgrābj tik. Bet graudi nav nekāds higiēniskuma etalons, tie ir pilni sēnalu un putekļu. Ļurbam uznāk nevaldāms, baiss kāss, kas tukšajā bleķa bunkurā skan trakāk par pērkona dārdiem. Zirģelis pārbīstas un metās kur acis rāda, ratiem pa nelīdzeno lauku lēkājot un baisi grabot. Švāģeris skrien zirģelim pakaļ un skaļi "tprū" atbalsojas birzītes malā. Pa tam Ļurba ir laukā no bunkura un pieliek savu artavu ļembastā, skaļi lamājoties - "si..si...sifiliss!" .....
Ir sava burvība lauku mājām, kur ķemertiņš ir lauka malā, aiz pagraba...
