Ojojojojoj... īsts burlakgabals!

Sašļuku jau pirmajā minūtē, kad ieraudzīju miniatūro zārciņu, bezmaz zīdainim domātu, bet cik Pārsliņai bija? Man tomēr izskatījās par maziņu.
Vientuļais vijolnieks...liekas, ka tiks piedāvāti arī kremācijas pakalpojumi.
Ēriks pārdzīvojumā raud šūpolēs, rokās kociņa zarā apgleznota zīda lakatiņš...baksta ar to degunu - laikam galā sīpols iesiets, lai asaras birtu.
Jēcis - īsts Edvarda Šķērroča upuris, mūžīgi seja apskādēta - vai nu zilas acis, vai lūpas pušu, vai vaigi, deniņi un piere divām svaigām sliedēm iezīmēta...un viss atkal vienas sērijas ietvaros...bēdu leja.
Miķelis blandās apkārt gadu, atgriežas un atkal ir uz Vizmu uzmedots, veselu gadu likās mierā, nu atkal kaun brāli nost, atkal šim Vizmu vajag.
Krogā džekiem, kuri uzjautrinās par jaunās kalpones melno krūšturi, smieklīgas, samākslotas, nedabīgi melnas ūsiņas, un vienam moderna bārdiņa.
Vizma aiziet ogot ne tikai svētdienīgā ģērbā, bet arī glaunās, gaišās kurpēs, toties mežā, no Miķeļa mūkot, viņai kājās baltas zeķītes un melnas kurpes, laikam skrienamās. Sākumā attālums starp viņu un stipri iereibušo, streipuļojošo Miķeli, kuŗš aizvien vēl papildina alkohola līmeni asinīs, ieņemdams no līdzpaņemtās pudeles, ir stipri liels, turklāt Vizmai ir iespēja klusi pazust mežā no Miķeļa, kurs viņu nemaz vēl nav atradis un pamanījis. Bet nē, veselīgā lauku meiča, izrādās, ir sliktā sportiskā formā - viņa, regulāri atsaucoties Miķelim un kliegdama, lai viņš liek šo mierā, ne tikai atklāj savu dislokācijas vietu, bet arī pamanās traģiski sadeldēt distanci starp sevi un tenterējošo vajātāju. Rezultāts purvā ir tikai likumsakarīgs...ak!
Valodas- Vizma pauž bažas Arvīdam, ka sezonas vidū šie varētu darbu neatrast.
p.s.un vispār - sakopiet taču to māju apkārtni un celiņus uz stratēģiskajām pagasta vietām - krogu un maizes bodi - izskatās nolaistas un neapmeklētas
