— Vai tu domā, ka kritika varētu neatzīt šo darbu par dziļu un vērtīgu? — bažīgi jautāja Orfejs Fausts, nevarēdams sagaidīt no Kurcuma ne vārda.
— No Dieva puses! — sauca Kurcums. — Kritikas acīs tu būsi bezdibenis. Neviens neuzticas iespiestam vārdam tik ļoti kā kritika, un par dziļiem rakstniekiem sauc tos, kas, rakstot vārdus "jūtas" un "domas", allaž piemetina apzīmējumus "dziļš", "gudrs" un "īsts". Tu dari to uz katra soļa, un nav ko bīties, ka tevi kāds noturēs par seklu vai mākslotu. Tavs darbs ir lielisks žilbinātājs un varens saistītājs, bet... tomēr augstāka vērtējuma priekšā nepietiekami iespaidīgs.
— Kā tad tā! — uztraucās Fausts. — Šinī gabalā dziedone zaudē un atgūst balsi, kurlie top dzirdīgi un mēmie sāk runāt: mīlas spēks un izturība sasniedz cilvēkam iespējamās robežas, bet tu saki — nav iespaidīgs! Tevī runā tikai skaudība, nekas cits! Bet, ja tev vēl nepietiek, tad labi! Es paralizēšu Paskučinu Fučikato un visefektīgākajā brīdī to atkal iedarbināšu...
— Tā visa par maz, mīļo Faust! Ja tu gribi iezvanīt jaunu laikmetu, tad tev vajaga spert vaļā vēl gluži nebijušus reģistrus. Liec mīlas sāpēm trakot patiesi kā vēl nekad! Liec, lai Asuntabella zaudē ne vien balsi, bet kļūst arī akla, kurlmēma un paralizēta. Liec, lai viņu divdesmit piecus gadus baro caur šļūteni ar buljonu un tad, kad Fiorello airējas gar palaco, lai viņa pielec kājās braša, vesela un kaira!
— Jā... bet kā tad viņa vispār kurlmēma un akla lai pamana, ka Fiorello brauc? — jautāja Fausts samulsināts.
— Ak, ko, mīlas vara iespēj visu!
— Vai zini, kad tikai tev nav taisnība, — teica Fausts domīgs, — es pārdomāšanu šo lietu. Bet tagad klausies otru daļu. Tā kā es pārcelšu pasaules kultūras centru šurp uz ziemeļiem, tad darba centrālo posmu veidos ziemeļu zemnieku traģēdija. Tie ir vareni, stipri, sevī klusi dabas cilvēki, saauguši ar velēnu, uz kuras tie stāv. Traģēdija sāksies apmēram tā.
Un atkal modās pavasaris! Saule ēda sniegu. Upes salauza ledus bruņas. Visur urdzēja brūni strauti. Pumpuri brieda un plīsa. Bērzos svilpoja strazdi. Miķelis Milna lēniem soļiem aizgāja aiz kūts un dziļi ieelpoja auglīgo gaisu. Uhū! Tas ir pavasaris! — gribējās iesaukties puisim. Pa olnīcu līganā gaitā nāca pagasta skaistākā meita Made Dzilna. Viņas briestošās krūtis plēsa ņieburu vai pušu un zilās acis zem zelta matu kodeļas draiski mirdzēja. Un pēkšņi, nevaldāmas līksmes sagrābts, puisis norāva cepuri no savas linu galvas un sauca:
"Labdien, Made Dzilna!" Un meita viņam atbildēja:
"Labdien, Miķeli Milna!..."
— Par tādiem tēlojumiem tevi ierindos klasiķos, bet tu taču gribi būt jaunradītājs, — sacīja Kurcums.
— Pagaidi, pagaidi, redzēsi, kas nāks tālāk.
— Kas nu tur var nākt? Miķelis Milna mīl Madi Dzilnu, un Made Dzilna mīl Miķeli Milnu, — pasmaidīja Kurcums.
— Tas gan. Bez mīlestības jau nevar pastāvēt ne savienotās, ne nesavienotās mākslas; bet paklausies, kā es to veidoju! Tā ir briesmīgi dziļa un tumši kaislīga mīla. Kad tāda cilvēku saķer savos žņaugos, tad spiež, kamēr beigts. Un, lūk, Madi Dzilnu mantkārīgi vecāki spiež precēt bagāto krodzinieku Vili Vilnu.
Kad pāris jau uzsaukts, Miķelis Milna slepeni satiekas ar Madi Dzilnu. Viņu sirdis deg zilās ugunis, un nemākslotajos vārdos, ko tie izmaina, izpaužas dzelmaina un nenovēršama liktenība. Miķelis Milna saka dziļā balsī:
"Labdien, Made Dzilna!" Uz ko Made Dzilna satriecēji atbild:
"Labdien, Miķeli Milna!"
"Nu, kā tad tev iet, Made Dzilna?"
"Nu, diez kā jau neiet, Miķeli Milna!"
"Nu, tad ardievu, Made Dzilna!"
"Ardievu, Miķeli Milna!" — Un ar šiem vienkāršajiem vārdiem stiprie cilvēki šķiras uz mūžu. Made iziet pie krodzinieka Vilnas, dzemdē tam daudz bērnu, bet Miķelis paliek visu mūžu vecpuisis.
— Un tas viss? — vīlies jautāja Kurcums.
— Atkal nepietiek? Labi, turpināsim! — Pēc divdesmit pieciem gadiem Miķelis Milna satiek Madi Dzilnu, tagad Vilnu, pie baznīcas. Pats krodzinieks Vilna ir miris, bet aizgājušais šķir viņus vēl vairāk nekā dzīvais. Made ir vēl arvienu iekārojama sieviete pilnīgām krūtīm un līganiem gurniem, bet Miķelis pasmags, bet brašs puisis stiprām rokām un lēnu valodu. Varenās jūtas cilā Mades krūtis un bango Miķeļa sirdī, un viņš kaunīgi saka:
"Labdien, Made Dzilna, tas ir, Vilna!"
"Labdien, Miķeli Milna!"
"Nu, kā tad tev iet, Made Vilna?"
"Nu, tā pamazām, Miķeli Milna!"
"Nu, tad ardievu, Made Vilna!"
"Ardievu, Miķeli Milna!" — Un šie stiprie cilvēki atkal šķirās uz mūžu, kaut gan laime bija tik tuvu.
— Vājš pulveris, mīļo Faust! — Kratīja galvu Kurcums.
— Sasodīta, nejūtīga dvēsele! Nu, liksim, pie velna, lai viņi dabūjas! Miķelis Milna uzliek savu cieto delnu uz Mades Vilnas sastrādātās rokas un aizkustināti saka:
"Labdien, Made Vilna!" — Un Made atdevīgi izdveš:
"Nu, labdien, Miķeli Milna!..."
— Pietiek, pietiek, mīļo Faust! — sauca Kurcums. — Par daudz vārdu, par daudz sīkumu. Ja tu gribi tvert šo traģēdiju gluži vienkāršās, monumentālās līnijās, tad vārdi vispār kļūst lieki. Pilnīgi pietiek, ja varenie zemnieku tēli viens pret otru tikai iekunkstas vai ierūcas. Varbūt vislabāk viņus nemaz nelaist kopā. Siržu vētras jau var iztrakoties tāpat klusumā un vientulībā, vienam sēdot, piemēram, pūnītē, otrai guļot kūtsaugšā.
— Tu esi velns, Kurcum! — sauca Orfejs Fausts gluži satracināts. — Tu pats nezini, ko gribi! Vislabākais tev nav diezgan labs!
— Jātver dziļāk, mīļo Faust!
— Vēl dziļāk?! Es taču esmu iegrābis līdz pašam dibenam!
— Tad grāb tam cauri! Nedomā, brālīt, ka jauns laikmets mākslā uz veca trumuļa iezvanāms. Ja tu nevari vienā ģeniālā atvēzienā parādīt visa cilvēcīgā, velnišķā un dievišķā būtību, tad labāk nemaz neiesāc.
— Dievišķā, velnišķā un cilvēcīgā būtību? To es parādu trešajā daļā, likdams savam mistiskajam varonim, līdzīgi Gētes Faustam, noiet pazemē pie mātēm un tēviem un tur rast atbildes uz visiem mūžības jautājumiem, kā arī gūt bargus tikumiskus norādījumus un vēsturīgus paredzējumus.
— Tad gan saņemies, mīļais! Parasti šādās reizēs izrādās, ka pēc grūtās nolaišanās pazemē jāpiedzīvo liela vilšanās. Mātes un tēvi arī paši neko lāgā nezina, parasti sapareģo aplami, un varonim ar garu degunu jāraušas atkal dienas gaismā. Nekas cilvēku tā nesaķibelē kā gudras runas un pareģojumi.
— Nu, vai zini, tā ir gatavā katorga — būt par mākslas pravieti, — nopūtās Orfejs Fausts no sirds.
— Bet atmaksājas, — atteica Kurcums. — Bet, mīļo Faust, tu par daudz noņemies ar literatūru. To ir grūti paradīt uz skatuves, un lielāko daļu skatītāji tikpat nesapratīs.
— Mākslinieka uzdevums ir pacelt pūli, nevis nolaisties pie tā, — drūmi atbildēja Fausts.
— Pacelt gan, bet ne uz rāviena. Ja tu gribi vēl līdz Vasarsvētkiem sarīkot izrādi un saņemt godalgu, tad tev viss ir jāvienkāršo un jāsaīsina. Jādara mums, vienkāršajiem mirstīgajiem, vieglāk sagremojams. Un to, kā jau tu pats esi atzinis, visvieglāk panākt — apvienojot mākslas. Liec vairāk lietā mūziku! Tur taisi tikai droši skaņas, mūzika ir jūtu lieta, jūtām viss atļauts, un no tam katrs sev kaut ko izloba. Rādi vīzijas! Arī tās ikviens labprāt skatās. Un, kad tu kaislīgās skaņās un burvīgās vīzijās būsi atklājis pasaulei savienoto mākslu kodolu, saņēmis godalgu, kļuvis slavens, tad būs laika diezgan iztirzāt idejas, aplūkot tēlus, gludināt sīkumus. Tu varēsi pat par mērenu atlīdzību pieņemt cilvēkus, kas pēc taviem norādījumiem paveiks šo melno un garlaicīgo darbu.
— Vai zini, šis padoms nav slikts. Nudien, tu neesi bez savas āķības. Man jau pašam sāka likties, ka praktiskai izrādei mani nodomi par lieliem. Ko iesāks rupjais pūlis ar domu pērlēm? Tam vajaga vispirms krietna zvēliena pa atrofētajam smadzenēm, lai atmostos un sāktu ģist. Un tās būs skaņas un vīzijas! Tu pats, Kurcum, nevari radīt nekā. Tu esi neauglīgs. Bet kritizē — nekas. Man ideju vienkārši ir par daudz. Patlaban pat — galva taisni rūc. Un tāpēc burzmā grūti atrast īsto. Tad ir labi, ja gadās pie rokas tāds kā tu — pavisam bez talanta. Tu nezini, cik grūti, ja talanta par daudz, — jāsmok vai nost.
Kurcuma seja, klausoties par savu beztalantību, drusku aptumšojās, bet tūdaļ jautrības dzirkstis salēca acīs atpakaļ: pazīdams Fausta skopumu, viņš smīnēja.
— Bet ja tu, pateicoties maniem padomiem, iegūsi godalgu, tad taču samaksāsi kādu procentu? Vai ne?
— Procentu? Es domāju, ka tu esi ideālists. Nu, un tie padomi gan nebija nekādi sarežģītie, — uztraucās Fausts.
— Visas lielās atziņas ir vienkāršas.
— Tu taču negribēsi mani izputināt. Man ir ģimene. — Nē, to Kurcums negribēja. — Nu, tad paļaujies uz manu augstsirdību, — cienīgi teica Fausts. — Vai gan patiesībā katra padomdevēja augstākais atalgojums nav apziņa, ka viņa sēkla kritusi auglīgā zemē? Un tu redzēsi, ka manas parādes jaunajā variantā nebūs neviena trūkuma.
— Neviena trūkuma? — atkārtoja Kurcums, tēlodams izbailes. — Žēlīgais Dievs! Tad jau tu būsi beigts cilvēks! Mākslinieks var kļūt liels tikai ar saviem trūkumiem. Vai tad tu neesi dzirdējis Gētes teicienu, ka trūkumi ir jāpārvērš īpatnībās?! Palūk, cik labi to izprot sievietes! Meitene, kurai vienaldzīgā daba iedalījusi šķības un šauras ačeles, uzrautu, strupu deguneli, nesaka par to ne pieci, bet iekrāso acis vēl šķībāk un splīnīgi piemiedz vēl šaurākas, saslej degunu pavisam mākoņos un iztaisās par tādu eksotisku skaistuli, ka puikas skrej viņai pakaļ biezos baros. Un vai tad mākslā ir citādi? Kur slēpjas mākslinieku dīvainā pievilcība? — Kļūdās! Dažs neprot zīmēt. Tāpēc grūž un šķoba zīmējumu — jo slimāk, jo labāk, tik bezdievīgi, ka beidzot visi sāk brēkt: tā ir viņa īpatnība, un tur viņš ir liels! Ar laiku tāds pieloka pat visuzinātājus kritiķus, un tie svētī viņa darbošanos ar skaistiem vārdiem, kā "deformācija" un "ekspresīvs", un vēl daudziem citiem. Dažs, par piemēru sacīt, ir daltonists un krāso zāli sarkanu, bet ģīmjus zaļus. Bet, ja gadu no gada neskatās ne pa labi, ne kreisi un vico tikai vaļā, ļaudis beidzot sāk plaukšķināt: cik īpatnas un burvīgas gammas! Gadās arī tādi superdaltonisti, kam acis ir tā pierīkotas vai pārstieptas, ka tie visu savu mūžu un visā pasaulē nevar nekā vairāk saskatīt kā tikai vien lupatas, mēslus un nelietību. Tie atkal krāso, jebšu vēl biežāk apraksta, tikai tos. Un, raugi, netrūkst nelgu, kas arī viņiem sakliedz urrā. Un tā iznāk — jo kādam vairāk trūkumu un jo viņš šīs savas vātis vairāk uzplēš un diktāk sit pie krūtīm, saukdams: raugaities, pilsoņi, cik lieli un baigi ir mani augoņi; jo ātrāk tiek pie goda, atzinības un godalgām. Mīļo Faust, ja tev ir pāris krietnu trūkumu, tad tu esi gatavs vīrs un laimīgs cilvēks!
— Klausies, Kurcum, man reizēm ir ap dūšu tā, ka es tevi varētu kailām rokām nožņaugt. Ko tu jauc man galvu?! Te tu saki — neder, jālabo, bet tagad atkal — gādā, lai būtu trūkumi!
— Neizprotamā alkst cilvēka sirds, mīļo Faust, dod viņai to, un tu būsi liels!
— Bet ko tad lai es īsti daru, tu, sasodītais farizej?!
— Tver mūžībā un runā simbolos! Tas vienmēr ir drošākais un arī ērtākais ceļš, — to teicis, Kurcums cēlās un gāja, pamezdams Orfeju Faustu satracinātu un apjukušu.
Tomēr visu mākslu mākslinieks nebija no nātna austs un nebūt nepadevās apjukumam, bet, atcerējies, ka viņam taču vēl arvienu ir intuīcija, uz ko grūtā brīdī paļauties, nikni metās darbā.
Jau pēc īsa laika viņš varēja visās kafejnīcās stāstīt, ka savienoto mākslu parāde esot pārstrādāta un nobeigta, teksts, mūzika, tēlotājs ietērps, režija un filozofija galīgi iecerēti un gatavi īstenošanai, pie kam jaunais variants pārspējot iepriekšējos tikpat pārliecinoši, kā pilna mēnesnīca spožumā pārspēj skārda šķīvi. Bet tagad iznira kāds pavisam muļķīgs, bet totiesu jo grūtāk pārvarams šķērslis. Parādes sarīkošanai vajadzēja naudas un pie tam diezgan daudz — skatuves noīrēšanai, dekorācijām, mūziķu, aktieru, statistu algošanai un vēl daudzām citām lietām. Pat Kurcums labu laiku nerada padomu, līdz reiz gluži neviļus kafejnīcā "Timbuktu" saskrējās ar Pušmucovu. Antreprenieris bija brangi nopelnījis ar Upenāja izstādi un prata novērtēt Kurcuma padomu jo vairāk tāpēc, ka ar nākamo uz savu roku rīkoto izstādi bargi iekrita. — Ar paša slavenā vītolu Posas izstādi! Bet ko bija Kurcums teicis, ierazdamies atklāšanā, vienīgajā dienā, ko publika kaut cik apmeklēja? Jūs esat beigts cilvēks, Pušmucov. Ar Posas bildēm ir pilnas visas pakaktes, visi viņa vītolus atskatījušies tiku tikām; ko gan meklēs vairs izstādē? — Pušmucovs toreiz bija pasmējies, bet notika taisni tā, kā Kurcums pareģoja, un tāpēc šoreiz antreprenieris klausījās vērīgi un paklausīja bez ierunām.
Turpat kafejnīcā tika nolemts parādi rīkot nevis kādā nieka skatuvītē, bet noīrēt pašu operas zāli. Ta kā uz spēles tika likti prāvi līdzekļi, tad arī reklāmai vajadzēja būt spožai, un tur nu, pēc Pušmucova domam, bālais sauklis "savienoto mākslu parāde" nepavisam nederēja. Nepieciešami vajadzēja atrast ko iespaidīgāku, cēlāku, mīklaināku, vislabāk kādu varenu svešvārdu. Pēc īsas pārdomas Kurcumam tāds bija roka: "Sintētiskas mākslas"; bet pati izrāde: "Lielais Sintetikons". Pēc šī laimīgā atraduma Pušmucovs neredzēja vairs nekāda iemesla lietu kavēt, un trijotne devās uz operas namu un likās pieteikties pie direktora.
