Dīvainības morālē

[Camma]

Patiesībā lieta smaga...
Ģimenē gājis bojā bērns-skolnieciņš. Protams, ka visi jūt līdzi. Un kārtējo reizi dzirdu "ak, šausmas! vienīgais bērns ģimenē...". Un ja piektais? Tad kā? Tad nav šausmas? Un ja septiņi, tad pa burzmu vispār var nepamanīt?
Nuja, ja vienīgais, tad var sērot visu atlikušo dzīvi. Ja vismaz vēl viens, tad vairs nav tik žēl un, gribi negribi, jāsavācas, jo tam vai tiem pāri palikušajiem ēst gribās un uz skolu arī jāiet.
Kaut kā... nepareizi...
Labi, eju meklēt vara vaššbļodu...

[reno]

Es domāju, ka tas tāds  instinkts.Ja mātes mīlestībai vairs nav pie kā vērsties, tad izmisums noteikti ir lielāks, nekā ja ir vēl kāds bērns.

[lumbergs]

Nu laikam jau pati arī atbildēji - citu bērnu dēļ nedrīkst sabrukt, jo jāŗūpējas par tiem. Dzīvē jau situācijas dažādas , ir , kas ļoti vēlas bērnus , tie ir visa cilvēka dzīves jēga un ja vēl zina, ka vairāk nebūs...Protams , ka sāp vienlīdz stipri .

[Camma]

Nav runa par dažādajām situācijām. Runa par attieksmi. Vienmēr žēlos to, kam vienīgais bērns. A tai otrai, kam ģimenē vēl 3-4 aprūpējami, jau tāpat pofigs, ātri aizmirsīsies... Brrrr... Un nez kāpēc par "gribētiem" arī uzskata max divus. Trīs un četri - tā jau ir kontracepcijas neveiksme... nez kādēļ....

[reno]

nu jau gan aizbrauci

[tuk]

Man šķiet, tam tekstam aizmugurē tā doma par ūdens glāzi.

[kvadra]

Nu bet vai tad tas nav tikai loģiski, ka par vienīgo žēlo vairāk?  Lai kā nesāpētu tai vairāku bēnu mātei, tomēr tak pārējie bērni sniedz viņai savu mīlestību, atbalstu un mierinājumu, izredzes uz mazbērniem, uz atbalstu vecumdienās. Viņai ir vēl, par ko rūpēties, kur dvēseli piesiet. Kamēr vienīgo bērnu zaudējusī māte ir vienā mirklī zaudējusi visu. Un ja vēl gadi neļauj vairs pie bērniem tikt...

[...(cita)]

Nu bet vai tad tas nav tikai loģiski, ka par vienīgo žēlo vairāk?  Lai kā nesāpētu tai vairāku bēnu mātei, tomēr tak pārējie bērni sniedz viņai savu mīlestību, atbalstu un mierinājumu, izredzes uz mazbērniem, uz atbalstu vecumdienās. Viņai ir vēl, par ko rūpēties, kur dvēseli piesiet. Kamēr vienīgo bērnu zaudējusī māte ir vienā mirklī zaudējusi visu. Un ja vēl gadi neļauj vairs pie bērniem tikt...

Faktiski tas tā ir teorētiski. Zinu vismaz pāris gadījumus, kur mātes tā arī nespēja samierināties un pieņemt sava bērna nāvi, kaut palika vēl citi bērni. Darīja ikdienas darbus, bet pat cilvēkiem no malas bija redzams, ka iekšēji sievietē "viss miris". Laikam jau viņu pārējiem bērniem tā ir vēl lielāka traģēdija - zaudēt brāli (māsu) un arī māti, kura tikai fiziski ir ar viņiem kopā...

[Alstere]

Gandrīz vai anekdote no sensenajiem padomju laikiem.
Bija kolēģe ar vienīgo bērnu jau stipri sakarīgā vecumā (bērns). Viņa pieprasīja atļauju kavēt darbu, jo lūk bērns uz skolu jāpavada. Arguments: nu jūs ar tiem daudzajiem (2-3-4) varat atļauties, ka kaut kas notiek, bet es nē.

[Spārka]

varat atļauties, ka kaut kas notiek

OMG

[daddy]

Nav runa par dažādajām situācijām. Runa par attieksmi. Vienmēr žēlos to, kam vienīgais bērns.

Manuprāt Tu sabiezini krāsas un pieķeries atsevišķiem vārdiem.

Tad jau drīzāk Tev vajadzētu būt šausmās, ka svešie vispār par to runā, vērtē utt. Gan jau kāds pamanās arī vainīgos atrast utt. Manuprāt tā ir klačošanās un pilnīgi nevajadzīga notikušā apzelēšana, izšmakstināšana, kam nav knekā kopēja ar patiesu līdzjūtību un žēlumu. Tfu, uz viņiem.

[Trix]

IMHO jau senie latvieši bija pamanījuši, ka nav lāgā likt visas olas vienā grozā...

[tuk]

Nu, senajiem latviešiem īpašas izvēles nebija - “cik dievs deva “un “cik ņēma“.
Man Omei no 9 bērniem pieauga vien 5.
Esmu runājusi ar Omi par zaudētajiem bērniem - attieksme mierīgi filozofiska.

[tex]

Vsp liela taisnība arī tajā, ka tagad katrs indivīds ap sevi sacepas par dajebko, bet agrāk un laukos visam piegāja mierīgāk. Tagad kaķīs nomirst, aš valsts mēroga traģēdijas dzīvoklī, laukos nokauj kkādu lopiņu un apēd.
Tāpēc arī bija 9 u tml. bērni, ka ne izsargāties ar ko, ne infekcijas apkarot u.t.t. - liels atbirums. Bet tad tā bija norma.
Katrai lauku saimniecei bija vismaz 3 bērni, bet, jā arī 9 nekāds ūber retums. A kas tad saimniecībā strādās?...


A tagad bērniņam to un šo un kad nu izaug līdz vecumam, kad vrb ir tiktu galā ar to lauku saimniecību, nav ne mazākās jēgas kas ir kas... jo... neviens to nekad nav mācījis...
Da pat ar dzīvokļa saimniecību dažam...