Ir gadījies vairākkārt. Šķiet, pat piesaistu tāda veida situācijas, cilvēkus. Acīmredzot man jāiziet kāda dzīves skola, jāgūst mācības.
Lūk, un tas, ko šobrīd saprotu, ir tas, ka kontaktu pārtraukšana ilgtermiņā nepalīdz, neatrisina situāciju. Jā, nekontaktējoties vairs tik bieži vai arī vispār saraujot saites, pirmajā brīdī ir atvieglojums. Paiet mēnesis, gads vai pat daži gadi. Skat, notiek kaut kas līdzīgs. Tad jādomā, kāpēc? Un jāsecina, ka tā jau var kopumā bēguļot. Tāpēc, šobrīd, es vienkārši uzklausu, cik spēju, nogaidu, ļauju izrunāties, izteikties. Un neiesaistos netiešajās manipulācijās, nemēģinu atbildēt uz ievilinošiem jautājumiem: "Vai tu to nejūti, neredzi?" u.tml. Uz jautājumiem atbildu, pastāstot kaut ko par sevi (kur biju aizbraukusi, ko redzēju, kādu grāmatu lasīju, ko domāju par kādu savas dzīves norisi). Zināmā mērā jau izvairīšanās sanāk. Tomēr tā drīzāk ir reakcija nevis izvairīšanās. Tas ir tas, ko varu. Ļauju cilvēkam runāt par to, ko vēlas, vienlaikus nepakļaujos un arī pati turpinu runāt par to, ko es vēlos. Dažreiz runājam vairāk par to, ko cilvēks vēlas, dažreiz tā arī pasaku, ka šobrīd manas domas nodarbina citi jautājumi.
Grūtāk komunicēt ir tad, ja cilvēks uzspiež tēmas, viedokli. Tad tā arī pajautāju: "kāpēc?" vai pafilozofēju par to, ka mums katram var būt kļūdīšanās un neziņas pieredze. Atzīstu, ka ir lietas, kuras es tik labi nezinu. Varbūt cilvēkam tad pat iemirdzas acis, ar domu, ka esmu nezinošāka salīdzinājumā, ka viņš/a ir vairāk sapratis dzīvē. Lai. Tas tāpat kādreiz notiek, ka mēs kaut kur domās sevi idealizājam vai izceļam, nemanot. Tāda dzīve.
