Koks ar diviem galiem - izklausīsies pa telefonu nenopietni, neaizbrauks, a izrādīsies vēlāk, ka bija gan nopietni un jau par vēlu... Un cik adekvāti kuro reizi izsaucējs var noraksturot situāciju?
I kurš to Dieva-šķirotāja atbildību lai uzņemas?
Kad man bija 6 gadi un bijām divatā ar vecomāti pa dienu mājās, vecaimātei palika slikti. Ar sirdi - to es sapratu vēlāk. Viņa man teica - uzkāp augšā pie kaimiņiem (viņiem vienīgajiem bija mājās telefons - seni padlaiki, vai zinies) un palūdz, lai man ārstu izsauc. Es uzkāpu, pateicu... Nu i ko, kaimiņonka piezvanīja uz poliklīniku, iecirkņa terapeitenes vizīti pieteica... Es par sīku biju, lai saprastu atšķirību starp ātriem un ne tik ātriem ārstiem... Gaidījām... Māte, no darba pārradusies, izsauca ātros, aizrāva vecomāti uz slimnīcu, bet infarkts jau bija pārāk plašs... Tā i nepiedeva kaimiņam, ka šis piekāsa nokāpt stāvu zemāk un paskatīties, kas tad omei kaiš un kādu ārstu viņai vajag...