Visa šitā kontekstā mani sajūsmina viena atziņa - maitas, ārsti nozāļojuši (nooperējuši)! Vai nedaatklājuši.
Morāle ir tāda, ka cilvēks aiziet vienalga. Un nevienam nav zināms, kā būtu, ja būtu ārstēts ātrāk vai neārstēts nemaz. Jebkurā gadījumā, ir ko vainot.
Pēc šitā vairs nenoturējos, nepieminot bēdīgi slaveno gadījumu ar applaucēto divgadīgo meitenīti, ko iesālīja līdz nāvei. Protams, protams, būtu nomirusi tāpat - pēc gadiem 70-80.
Mediķi savu cinismu varētu paust savstarpējā anekdošu apmaiņā, bet attieksmē ar cilvēkiem tomēr valdīt mēli. Ko brīnaties, ka jūs neciena - pelnīti. Dots devējam bla bla bla. Ja tu pret cilvēku kā pret šproti uz konveijera, tad neceri, ka viņš pret tevi ar dziļu cieņu.
Fascinē augstprātīgā attieksme - kaut kas nepatīk, ej operē sevi pats, man tādi sprāgoņas rindā stāv. Kā var nezināt, ka jāierodas neēdušam/paēdušam pačurājušam/nečurājušam utt. [laikam tie pacienti pa kluso medicīnu mācās, lai paši zinātu visu, ko ārstam slinkums paskaidrot jau trīsdesmit piektajam slimniekam, pirmajam paskaidroju, atkārtoties jau netaisos].
Da parādiet man vēl kādu sfēru, kur pret klientu atļaujas izrādīt tādu attieksmi. 95% privātu uzņēmumu bankrotēs pirmajā mēnesī.
Nesodāmības un neaizvietojamības apziņa? Kur liksieties, būs vien pie mums jānāk. Tfu!
Rietumu medicīnai ir viena problēma - ārstē nevis cilvēku, bet slimību. Pēc labi zināmās fabulas motīviem, kur trīs aklie aptaustīja ziloni no dažādām pusēm.
Pēc vadlīnijām: pamatsimptomi šitādi, dodam tableti A, vēl tāds simptoms, dodam tableti B. Ja nepalīdz, dodam tableti C. Nepalīdz? Nu tad sākam analizēt un domāt. Bet tikmēr ir uzkrājušās blaknes un cilvēks turpina sabrukt.
Un otra - nevar tak izārstēt visus, ko tad darīs? Kas pirks dārgās tabletes?
Cilvēka organisms ir pašuzturoša sistēma, kas, nečakarējot no malas, funkcionē labi un atjaunojas pats. Bet pietiek sākt vienā galā ārstēt ar lielgabalu pa zvirbuļiem, kā viss līdzsvars nojūk un aiziet ķēdīte. Tieši tas pats dzemdniecībā. Visam pamatā ir psihosomatika. Ja dzīvnieka mātīte nejūtas droši, viņa nedzemdēs, aizturēs dzemdības un gaidīs vai aizies citur. Cilvēkiem iespēju praktiski nav. Ieradies? Ko stāvi, nejēdz, kur jāiet? Nedzemdējusi neviena ārā nav tikusi. Apstājās dzemdību darbība? [Kas loģiski un neizbēgami stresa sitiuācijā] "Vitamīniņš" aiz vaiga, šprice un aiziet!. Vecmāte visu zina labāk, tu te nebļauj. Sanāca kroplis, nekas mammīt, tā gadās, tieciet galā kā gribat, mums papīri tīri.
Te nav runa par nāves pieņemšanu vai nepieņemšanu. Problēma ir aklumā un sistēmā.
Protams, tūlīt sāksies "ja Trix ar tādu attieksmi atnāk, ko var gribēt, pati vainīga". Tikai tā attieksme nav iedzimta, bet gan iegūta dzīves laikā. Tā teikt, Trix ir labsirdīgs, bet ne lētticīgs. Un Trix ir apmācāms subjekts. Vienreiz smaidot un ar tīru sirdi iekāpis sūdā, turpmāk ies daudz piesardzīgāk un skatīsies zem kājām, nonstopā apsverot, cik liela iespēja iekāpt sūdā vēlreiz.
