Reiz kāds vecs indiānis atnāca uz banku un lūdza aizdevumu 500 dolāru vērtībā. Bankas ierēdnis sāka dokumentu noformēšanu.
– Ko jūs grasāties iesākt ar naudu? – viņš jautāja.
– Došos uz pilsētu tirgot pašgatavotas rotaslietas.
– Bet vai jums ir, ko dot bankai ķīlā?
– Es nezinu, kas ir ķīla, – atbildēja indiānis.
– Nu, ķīla ir kaut kas, kam ir vērtība un kas var nosegt aizdevumu. Vai jums ir automobilis?
– Jā, ir, 1979. gada kravas auto.
– Nē, tas nederēs, – iebilda bankas darbinieks. – Varbūt jums ir lopi?
– Jā, man ir zirgs.
– Cik vecs tas ir?
– Nezinu gan, tam vairs nav zobu, līdz ar to grūti noteikt.
Galu galā indiānim tomēr piešķīra 500 dolāru aizdevumu. Pēc dažiem mēnešiem indiānis atkal ieradās bankā, izvilka naudas žūksni. Noskaitīja parādu bankai, pārējo ielika makā.
– Ko jūs grasāties iesākt ar pārējo naudu? – jautāja bankas ierēdnis.
– Noslēpšu vigvamā.
– Jums izdevīgāk būtu to noguldīt depozītā.
– Es nezinu, kas ir depozīts.
– Nu, jūs atdodat savu naudu bankai, tā par to rūpējas, un, kad jums tā nepieciešama, jūs to paņemat atpakaļ.
Vecais indiānis mirkli padomāja un tad teica:
– Bet vai bankai ir, ko man dot ķīlā?