Ai, es ne par ko vairs nebrīnos. Pastāv visneiedomājamākie ģimenes attiecību modeļi un mierīgi var būt, ka situācija, par kuru es, piemēram, varētu šausmināties un teikt "kāpēc gan viņi nešķiras?!", to pāri patiesībā itin labi apmierina, un viņiem i prātā nenāk šķirties. "Kas mīlējas, tas ķīvējas". Vai - "bjot, značit ļubit"', utt. visādās variācijās. Bija manai mātei reiz tādi kaimiņi - katru otro vakaru tā sieva zvanīja mātei pie durvīm vaimanādama, lai glābj, jo vecis šo sit nost. I ko - otrā rītā abi balodīši dūdodami staigā zem rociņas. Nē, es nesaku, ka nemēdz būt patiesa vardarbība, kur cilvēkam reāli palīdzība vajadzīga un šķiršanās būtu vispareizākais solis, bet ne vienmēr viss ir tā kā izskatās mums ar savu mērauklu no malas.