Liku tēmu šeit, jo citur nekur neiederētos pastāsts par Ernestu - cilvēku, kurš veselam pagastam ilgu laiku radīja māju sajūtu. Nuja, visai dīvainā veidā. Bet mūslaiku valdības/pašvaldības varētu no biksēm izlekt, taču to mājīgumu un mājās sagaidīšanas sajūtu atjaunot vis nevarētu...
Pastāsts iz bērnības un iz laukiem
Ziemassvētku laiks un ik pa brīdim TV parādās kāds zirģelis vai pat briedis, kas aizjūgts priekšā kamanām vai ratiem. Skatos filmu un atkal ienāk prātā sen atmiņu dziļākajos kambaros noslēpušās ainiņas...
Sen senos laikos, tepat tālu prom no Rīgas (aš 50 km!) dzīvojās X pagasts ar visu, kas nu tajos laikos pienācās, kolchozu ieskaitot. Stachanovieši un trieciennieces rāvās uz nebēdu, bet pensionāri gulēja uz krāsns un garlaikojās pa māju. Laukos cilvēku bija daudz un visas dienas garumā ne pārsimts metrus pa ceļu vai neceļu nevarēja noiet, ka kādu nāburgu vai pat svešinieku nesatiktu. Kā jau laukos pieņemts, visi sveicinājās, apmainījās dievpalīgiem, apjautājās par kolrādiem (Kolorado vabole), govs atnesšanos, karpeļu miglošanu, kāzām, bērēm un tamlīdzīgām svarīgām lietām. Notika komunikācija uz nebēdu. Un kas vispārsteidzošākais – nekā “šausminoša” un “šokējoša”, toties viss patiess un nekas netika pārmelots.
Šajā lauku komunikācijas ķēdē X pagastā bija iespraudies viens liels, stiprs posms, kurš pilnīgi noteikti iztrūka citos pagastos. Posmu sauca Ernests.
Ernestam bija zirgs, bija rati un bija kandžas aparāts. Kā savas kolchoznieka sētas saimnieks Ernests bija piemēra cienīgs – dobes izravētas, siens gočām un zirgam sagādāts, jumts mājai salāpīts, pirtiņai smuks lievenis ar kokgriezumiem uzbūvēts. Ap pirtiņu diži ceriņu, jasmīnu krūmi un gar celiņu – sīkneļķes mijās ar kliņģerītēm. Daiļums. Un kā tad nebūs, ja pirtiņa bija bezmaz svarīgākā vieta sētā – tur ieguva miesas un gara tīrību, tur žāvēja zivis, kūpināja gaļu un.... dzina kandžu. Kas tad cits pensionāram laika īsināšanai atliek? Ernests kandžas dzīšanu bija izkopis līdz mākslas augstajam līmenim. Process tika balstīts uz absolūti tīras vietējās ražas izmantošanu, ķīmiski ļoti precīzi noregulēts un notikās mutes ermoņiku pavadījumā. Lieki teikt, ka gala produkts bija smaržīgs, ar vieglu augļu pēcgaršu, no tā nenāca vēmas un galva nesāpēja, ja nestrēba pār mēru. Viena vaina – visi pa darbiem un Ernestam nācās gaidīt nopietnus mantas cienītājus nedēļu garumā. Bet Ernests jau nebūtu Ernests, ja neizdomātu kādu biežāku komunikācijas veidu. Tā nu Ernests sajūdza zirģeli ratos (zirgs bija ļoti smuks – tumši sirms, ābolains), ratos iecēla lielo piena kannu (40 litri) ar tīro mantu un devās ceļā – no mājas līdz pagasta centram, ar nelielu līkumu - atpakaļ. Ar visiem satiktajiem tika pārmīts kāds vārds, ziņas ceļoja no viena pie otra. Ja ceļā gadījās vīrieškārtas pārstāvis, Ernesta sejā uzplauka smaids, piena kannai vāks atvākots, ar bleķa krūzīti pasmelts smaržīgais šķidrums un no visas sirds piedāvāts - “še, Janka, ierauj! Tev jau vēl gabals ko kātot, kamēr pie sava kortelīša tiksi.”
Pagasta vīrieši Ernesta dvēseles dāsnumu vērtēja augstu – neviena bļaustīga sieva, nekādas “trezveņņiku-jazveņņiku” un citas pretalkohola kampaņas NEKAD līdz Ernestam nenonāca. Un kad pienāca tas brīdis, kad Ernestu guldīja X pagasta gleznainajā kapu kalniņā, pavadītāju bija vairāk kā jebkuram citam. Pēc Ernesta aiziešanas vēl ilgi pagasta veči satiekot viens otru uz ceļa nosūkstījās “Eh, vot tagad te vajadzēja Ernim braukt, būtu pavisam cita dūša pie tās raganas iet... Tas ceļš bez Erņa tāds sērdienīgs...”
