Par nekopto un nevīžīgo izskatu - klasiskā tēze: cilvēki ir dažādi.
Bija man jaunībā paziņa. Feina meitene, sirsnīga, smuka, figūrīga, foršs vecākais brālis (visu meiteņu sapnis!), jauki vecāki, privātmāja. Kā jau daudzi tolaik - pati šuva, adīja, pucējās. Bet viss, ko viņa uzvilka, izskatījās kā no miskastes. It kā paviršs, it kā nošļucis, it kā novazāts... Jauna blūzīte, bet nesēž, izskatās saņurkāta. Nezinu, kas viņai par karmu, bet visas pūles nepriekšā.
Ir tādi cilvēki un viss. Tā pati Straujuma - frizēta un apģērbta, bet izskatās kā nošļukusi sētniece Maņka.
Zin, labāk lai mani operē ķirurgs, kam uzvalks nesēž un izskatās saņurkāts, toties pacienti laimīgi, nekā švīts ar līķu kaudzi bagāžā.