Pirms laika lasīju grāmatu:
Džūljens Bārnss "Beigu izjūta".
Stāsts itin kā rāda, cik pievilcīga var šķist domu bagāža, uzdrīkstēšanās, viedokļa esamība...
Bet dažreiz tas sabeidz, piebeidz. Jā, "smagais" cilvēks var saistīt, vilināt, cilvēku var cienīt. Un vienlaikus "smagais" nospiež, palēnām spiež pie zemes, jo "smagajam" ir izteiksme, kāpinājums, ka tik turies, un pārsvarā drāma, kurā pamēģini tik neieklausīties, dabūsi tā, ka maz neliksies, tāpēc, ka "stulbumam" te nav vietas, un tu pats tiec pa druskai mazināts, arvien nolikts pie vietas, jo, "nu, kā var nesaprast".
Un, ziniet, bija laiks, kad es vairāk tiecos piekrist, "ak, nu jā, tas taču ir tik svarīgi, stāsti, es klausīšos, kamēr spēšu, tu tik precīzi izsakies, jā, tā taču tas patiesi ir". Un, ziniet, smagi - ar gadiem. Jo tas nebeidzas. Cilvēkam vajag zināmu otra slāpēšanas ķīlu. Lai daudznozīmīgi metot acu zibšņus piebilstu "un ko tu par to domā", pēc tam "bet pareizi, tu taču par šo tēmu negribi runāt". Jā, jo "smagais" to dara stundām - runā pa virsu otram. Un tur patiesi ir arī atziņas, tur ir domas. Tas var izrādīties noderīgi. Kādā darbības jomā jomā. Daudzkārt arī monologveidā.
Tāpēc, tagad, jūtos daudz harmoniskāk, ja laiku pa laikam pasaku "stop" un nepieskaņojos visām tām izvērstajām, ārkārtīgi nozīmīgajām tēmām. Ne sadzīvē. Ne ikdienā.
Kaut kur tā ir beidzot arī pašvērtības apziņa. Nebūt ne narciss. Bet sevis apziņa. Vēlos vieglu seriālu, skatos. Vēlos eiropas kino, skatos. Runāju, nerunāju izvērsti. Esmu dzīvs cilvēks. Mainīgs. Sastāvošs ne tikai no pieskaņošanās lomas. Un arī priecīgs, viegls cilvēks savureiz.