Fragmenti no šeienes:
http://www.dziesmas.lv/ autorus tur var atrast ehhh, kaut kaads melanholisks nenosakaam snoskanjojums un juutu ka tas taisaas ieilgt uffffff
:d_w:
Atradu dzejoli un aciis asaras sariesaas : Pirms dzērves atkal projām dodas, Tās gaidot skatās vēl uz mums. Un nesagaida. Kur viņš rodas Starp mums šis mēmais pārmetums Balts putns lido debess klajā Un pēkšņi krīt, un viss, un beigts, Un paliek mutē aizslēgtajā Tas pārmetums, kas nepateikts Viens otru dzērām, kad mums slāpa, Bet tagad balta puķe lūdz: Tu, lūdzu, aiztaupi man sāpes! Kāpēc tev mani jāapsūdz? Vai lapai var ko pārmest lapa? Un ko drīkst pārmest ziedam zieds? Bet manu galvu kā pie kapa Kāds dīvains smagums lejup liec Un, kad tu balta nāc pār pelniem, Man spēka nav tev pretī iet Ak, kādiem ziediem smagi melniem Pret tavu sirdi mana zied!
Imants Ziedonis
Jaa - man taa dziesma ljoti patikaas, pie attieciigiem dveeseles noskanjojumiem ... taa pat kaa veel sjii
Kas uzskaņos šīs brūnās klavieres Zem divām svecēm asarainām Varbūt no tā gan tu, gan es Pēkšņi maināmies Kas atgriezīs to gaismu istabā Ko klusējot mēs izstarojām Tā nebij gaisma nez no kā Tā bij nojauta Toreiz tavā istabā Toreiz tavā istabā Kas atļaus vēl līdz vēlai pusnaktij Par savu dzīvi nesamelot Kaut pagātnē tai mirklis bij Sirdī dzelošs Tik neskaņotas brūnās klavieres Zem divām svecēm asarainām Varbūt no tā gan tu, gan es Pēkšņi maināmies
Visus laukus, visus mežus Palsa migla klāj Re kur seši bundzenieki Bungodami jāj Sanāk tauta savas dziesmas Saulei izdziedāt Lielais Kristaps stāv un brīnās Nevar parunāt P: Bāliņš stāv ar līgaviņu Zaļa zāle zeļ Laimes māte neskatoties Garām laimes lej Ievas zarus noliekušas Raugās atvarā Jāņu dienas salijušas Rāznas ezerā Visu dienu, visu mūžu Laime garām iet Liktenis par tautu smejas Saule jūrā riet P: Uzaust Saule, sēžas migla Zāli rasa klāj Bundzenieki salec zirgos Atkal projām jāj Kristaps uzmet airi plecos Dienas darbos iet Daugaviņa aiztek lūkot Kur tā saule riet
Jā skumīga dziesminja ... Pārslas krīt lēni un smagi. Drīz man būs jāiet projām: Tu bez manis Es bez tevis Mūžu nodzīvojām.
Es ticu cilvēkam savam, Viņš noteikti kaut kur ir, Nezinu tikai cik gadu, Cik jūru, cik jūdžu mūs šķir. Reizēm šķiet - viņa balsi Aiz kalna var sadzirdēt jau, Tuvāk pieejot, redzu - Cilvēka mana tur nav, Reizēm sirds piemāna sevi Un pati tad smeldz un sāp, Un vēl skaudrāk kā senāk Pēc sava cilvēka slāpst. Bet es gaidu un zinu - Pat ja jāslīkst man būs - Atnāks pēdējais vilnis, Kopā lai samestu mūs.
Aizved mani no draugiem no radiem Aizved mani no dienas no nakts Lai es pabūtu ārpus gadiem Ārpus visa kas tajos reiz rasts
Vārdi neteikti norimst uz lūpām kā reibuši priekā Sirds kā pirmoreiz tevi un sevi un vasaru jūt Un mēs esam tai vietā kur jūra ar debesīm tiekas Kur starp mūžībām divām var klusēt un laimīgi būt.
Cerība dreb lietus logā, cerība dreb apšu lapās, ka uz kādas no tām būs tavs skats vai tavs mats.
Savāda vasara kādreiz bij’, Teic, kur tā steidzās ? Savāda gaisma vēl sirdi vij, Vēl sirdi vij. Nejautā, kāpēc gan roze vēl, Smiltīs samīta smaržo. Nejautā, kāpēc gan laimes žēl, Kad projām ir tā. Savāda dziesma bij’ kādreiz man. Teic, kur tā beidzās ? Savādi vārdi vēl sirdī skan, vēl sirdī skan. Nejautā, kāpēc gan roze vēl, Smiltīs samīta smaržo. Nejautā, kāpēc gan laimes žēl, Kad projām ir tā.
Ilgi raugos zilā naktī,
Klausos tālu soļu taktī.
Nav nekur vairs tavas dziesmas,
Nav nekur vairs tavas liesmas,
Tikai nemiers krūtīs briest.
Šķir mūs kalnu klintis stāvās –
Mēs tām paši izaugt ļāvām.
Nevar atsaukt senās dziesmas,
Nevar atsaukt senās liesmas,
Katrs ugunskurs reiz dziest.
Nepārmet man, ja sāpe vēl vientuļa kvēl.
Putna mūžs ir īss. Tevī bailes skan?
Nepārmet man, ja sāpe vēl vientuļa kvēl.
Dziesmā sāpes dzīst, dziesmā sāpes
]Es atkal šorīt domāju Par meiteni ko mīlēju Vēl dzirdu viņas balss kā skan Bet zinu tas nav domāts man Es biju vētra, viņa miers Neviens tai nebij pieskāries Par viņas skūpstiem saldāks vien Bij vīns ko dzērām vakardien Piedz. Vēl viens dolārs, vēl viens rīts Atmiņās tiek norakstīts Varbūt kad kļūšu miljonārs Aizmirsts būs pat viņas vārds Es viņas acīs redzēju To ko pats es kādreiz sapņoju Bet jaunībā daudz darīts tiek Ko vēlāk gadi piemirst liek Kā ogles pelnos pārvēršas Kā gadalaiki pārmainās No mīlas paliek skumjas vien Kā vīns ko dzērām vakardien Piedz. Un kādā jūlij vakarā Tā mani beidzot atstāja Ar skūpstu šķīrāmies mēs tad Vairs neredzējāmies nekad Es gribēju tai pakaļ steigt Cik man tās trūkst tai vēlreiz teikt Bet ne man naudas ne man laiks Uz lūpām vakar' vīns svaigs
Skaitu mežus un pakalnus skaitu, Katram mākonim nopakaļ skrienu, Bet sirdij, sirdij, Sirdij jau nevajag skaitu, Sirds... Tā paņem sev vienu, Paņem sev vienu.