Tagadīt atskaite par šodienu.
Neskatoties uz to, ka otrpusis taisījās kā lācis no laivas kakāt - pieiet pie vienas malas - laiva sasverās, nevar, pieiet pie otras - atkal laiva sasverās, nevar... līdz Riekstukalnam tomēr nokļuvām!
Kā Baldonē no lielā ceļa nogriežās uz Riekstukalnu - tā sākās PASAKA! Tik skaisti sasnidzis mežs! Nemaz ne sliktāk kā Somijā vai Zviedrijā. Kamēr neviena pretī vai mugurā braucēja, tamēr pāris bildes ar tefelonu uztapināju. Uz tā šaurā ceļa knapi var izmainīties pretībraucošie, tā ka momentu bija jāķer.
Ar stāvvietu tā paknapi, bet atradām gan vienu vietiņu. Ļoti daudz lietuviešu. Bet nu tā, ka būtu pilns kalns, to gan nevar teikt. Nuja, bijām darbadienas darbalaikā.
Griezēju uz kalna bija ļoti maz, pārsvarā bija iesācēji, seniori un jaunuļi. Bet nemaz nebija drūzma vai kritušie negaidītās vietās. Daudzi bija ar instruktoriem - gan lieli, gan pavisam knauķi.
Dēlistiem vajadzētu atsevišķas dēļotavas. Pacēlāju murgs ir tieši dēļotāji. Pacēlāja sliedes izartas kā traku mežacūku baram plosoties. Ik pa brīdim kāds palodžnieks apvēlies uz pacēlāja un ķeselējas augšā. Bet tas nu tur bija vienīgais mīnuss.
Salīdzinājumā ar Milzkalnu, trases garākas, labāk sagatavotas.
Man patika. Rītvakar braukšu atkal!
P.s. Kas var būt skaistāks, kā jauna mēness nadziņš tumšās debesīs apvienojumā ar lielās pārslās krītošu sniegu?