Šerminoši šaušalīgi sīkšausmu stāstiņi...
Ja kāds vēl atcerās, tad ne tik baisi senā pagātnē liela tautas daļa mitinājās komunālajos dzīvokļos. Mana ģimene bija izkulakota jau iepriekšējā paaudzē un, līdz ar to, arīdzan mita Rīgas centra komunaļnikā, 6 stāvu mājā ar liftu. Precīzāk – vienā no 5.stāva dzīvokļiem. Visā tajā burzmā jokaini savijās vecās latviešu inteliģences smalkā būšana ar “kultūras nesēju” un “trudjagu” robusto kolorītu.
Mūsu dzīvoklī bija atradusi vietu kāršu spēlmaņu kompānija. Inteliģenti kopā ar trudjagām rāva zolīti. Nonstopā. Nedēļām. Pie tam, kāršu spēle vienmēr tika papildināta ar kortelīti, jo ko tad ceturtā roka sadarīs, kamēr trīs sit zoli... Kompānijā atradās arī pilnīgi atturībnieki, taču arī iemetēji nekad nebija pillā – visu laiku tika uzturēts permanents “iešāvuma gradients”.
Bet. Katram likumam ir izņēmumi. Kuri tomēr laiku pa laikam atgadījās gan.
Vienā vakarā veči izklīda, tā teikt, priekšlaicīgi. Un notika tas tā...
Sēž samērā trokšņaina kartjožņiku kompānija, sit zoli, iešmigo, tauta nāk un iet. Īsi sakot, notiek dabiskā aprite. Te vienā brīdī kompānijas balsu murdoņai cauri izskan lifta durvju aizcirsšanas blaukšķis. Viss jau būtu nekas, bet tās durvis tiek aizcirstas vēl un vēl, un vēl... un vēl... līdz kamēr kāds izdomā iet skatīties ļembasta iemeslu. A kas sīkam? Tam spēlētāji noriebušies, jāiet līdzi skatīt, kas uz trepēm pie lifta notiek. Un notiek tur dīvainas lietas... M-kungs atbraucis uz kārtējo zolītes sessiju, izkāpis no lifta, kurā pa tam lāgam ielavījies ļoti nepieklājīgs jaunskungs frakā, durvis aiz sevis nevīžojis aiztaisīt un tad vēl tā garā plikā aste, kas no lifta durvīm rēgojas. M-kungs nolēmis nepieklājīgo svešinieku pārmācīt un asti šamam iecirst lifta durvīs. Cirtis durvis vienreiz, otrreiz... No tādiem zlabīc-zlabīc astei vajadzētu ne tikai ievērties, bet pat nocirsties! Bet tā kā nekrīt, tā nekrīt! Un M-kungs tik zvetē durvis – zlabīc, zlabīc, zlabīc...
Kā tad sauksi skurbuļmašīnu, ja māja pilla ar iešmigoņiem, nācās to lietu uz vienu vakaru pārtraukt, kamēr M-kungu savāca... Sīkajam gan kādu laiku bija bail ar liftu braukt... ja nu tur atkal tas garastainais švīts uzrodās....
Pēc pāris mēnešiem aizdomas par pārdabisku iemītnieku klātesmi apstiprinājās jau tīri materiālā veidā. Sīkais no rīta uz skolu iedams izgāja kāpnēs, aizvēra lielās dzīvokļa durvis (2,50m vismaz!) un aiz pārsteiguma palika 10 minūtes acis bolot – uz smukajām, tumši brūnajām, lakotajām koka durvīm no grīdas līdz pašai durvju augšai putekļainu apavu nospiedumi – kā kad kāds būtu vienkārši gājis no apakšas uz augšu....
