Labs, ar veco labo padomijas produktu garšu.
Sit mani nost, es pilnīgi neizprotu jūsmošanu par padomju produktu garšu.

Mana bērnības ģimene bija materiāli situēta, bet veikalos nekā nebija. Atceros vārīto šķiņķi pa 4 rubļi 50, tas man garšoja. Retu reizi, pat ļoti retu, vecākiem gadījās uzskriet virsū augstākā labuma dārgajai doktordesai, kuru pārdeva pa 300 gr. vienam. Retu reizi salami, krakovas desa. Atceros, bija desa, tējas, vai nesaucās, kuru pirms ēšanas vārīja, citādi pilnīgi nebaudāma. Reiz māte bija nopirkusi ( dabūjusi) viltoto zaķi un nolēma uzsildīt cepeškrāsnī, pāri palika vien grauzdēta maize un plātī iztecējušie tauki. Pārsvarā iepirkās tirgū, vai no lauku radiem. Vēl tagad atceros to burvīgo sauso, neskābo lauku biezpienu ar sāļa sviesta pikuci vidū un vārītiem kartupeļiem, mmm... Tēvs arī brauca uz ostu pie jūrniekiem iepirkt augļus, lai bērni zina kas ir banāni, ananāsi, apelsīni... garneles...olīves... iepirka garšvielas... Es tieši priecājos, kad pēc padomijas sabrukuma varēju normāli to visu nopirkt veikalā. Man vēl tagad ir tēva no jūrniekiem pirktās garšvielas, muskatrieksti, kardemons, ceilonas kanēlis...