Palasīju, ko jūs te sarunājuši un sapratu, ka te neiederos, jo neesmu tik smalka un augstdzimusi
Nezinu gardāku auksto gaļu, kā mammas vārīto no cūkas galvas! Un man tā GARŠO! Ik reiz, kad tieku pie kā tik garda un kvalitatīva - nebeidzu jūsmot. Un ja vēl viņas gatavotie mārrutki klāt... mmm... Un tas pie tā, ka mamma ļoti aizspriedumaina pret subproduktiem un citiem brīnumiem. Želatīns, gan netiek lietots, jo pietiek ar to, kas savārās no cūkas galvas un celīšiem. Pirms vārīšanas viss tiek nomazgāts, nokasīts un atkal nomazgāts. Novārīts ar garšvielām un tad par labu atzītie gaļas gabali 2 reiz samalti, sadalīti pa trauciņiem un uzliets izkāsts buljons. Sanāk kvalitatīva, garšīga un stingra aukstā gaļa.
Mamma nejūsmo par mēli, šņukuru vai ausīm. Man ir tāpat, jo pat mēles salāti... nav mani salāti. Taču mana labākā puse jūsmo par šiem produktiem. Un nē, mēs neesam ne pārtikuši, ne nabagi, bet šad tad, tiek piestāts pie latgaļa zemnieku tirdziņā, lai savu labāko pusi palutinātu ar cūkas mēli, ausi vai šņukuru. Esot leišu krodziņā un izvēloties alu, skaidri zinu, ka uzkodās izvēlies nevis grauzdiņus, bet cūkas auss uzkodas.
Kad dzīvoju nabadzīgi, tad ēdu tritikāles pankūkas (lopbarības milti un ūdens) un žāvētu cūkgaļu, jo ne kā cita nebija. Bet, lai vai kā dzīvojām - asins desas netaisījām (laikam jau visas asinis izlējām). Šad tad atceros to murgaino periodu, kad nav nekā cita kā vien žāvēta gaļa un saldajā ābolu biezenis (bez cukura vārīti āboli ar saldo krējumu).
Nesaprotu to dalījumu - nabagu ēdiens, ēdiens un bagāto ēdiens.
