Diemžēl ir nācies saskarties (statistikai - cilvēkam nav dzīves līdzgaitnieka). Un neko nav iespējams uzsākt bez cilvēka piekrišanas. Izņēmums, ja izsakās par pašnāvību - tad jāsaucot ātrā palīdzība. Bet citādi, cilvēks var būt ļoti nomākts, depresīvs, gadiem. Zvanīju uz Krīzes centru Skalbes, pat vizīti pie psihiatra neizdevās sarunāt šim cilvēkam, tā vietā, kad paudu satraukumu, pie psihiatra piedāvāja pierakstīt mani pašu. Jo es nevarot būt pārliecināta, ka cilvēkam tiešām depresija (neesmu mediķis). Mēģināju runāt ar pašu cilvēku, izvērtās sāpīgās sarunās par to, ka nesaprotu. Bet cilvēks pats pēc palīdzības nevēršas, jo "ko gan tas dos". Tā arī gadiem turpinās. Ik pa laikam nomāktība tik lielā mērā, ka pat šī cilvēka darba kolēģi bija nobažījušies. Un cilvēku neizdodas pierunāt iet pie ārsta.
Nav runa par ģimeni vai laulāto. Bet Tuvs cilvēks.
Rezultāts - vairākus gadus esu piesūcināta ar depresīvām sarunām. Agrāk dažkārt raudāju pēc visas tās inforācijas uzņemšanas un aiz bezspēcības. Tagad esmu mazliet distancējusies. Uzklausu, bet apzinos robežu, ka darīju, ko varēju, nav manos spēkos ziedot visu savu laiku.
Toties pašai mācība. Dzīvi tveru vieglāk. Kādu grāmatu palasu, kādu seriālu, pabildēju dabu. Priecājos par katru iespēju vienkārši dzīvot.