Ui, man tai sakarā bija foršs piedzīvojums. Šefene, iestādē, kur kādreiz strādāju izdomāja iemēģināt šamo metodi. Sauca pa vienam skuķus un tirpināja, līdz šamām nervu sabrukums. Pienāca arī mana kārta. Nosēdināja mani sev pretīm un sāka star puķēm ar ko "neitrālu",- pasaki man lūdzu, ko tu domā par mani un manu darbu? Es šamai uzsmaidiju un pārjautāju,- nopietni? Jā, jā,- šī pamāja. Nu tad es arī teicu... visu ko domāju... ļoti diplomatiski
. Pateicu, ka man VIŅAS ĻOTI ŽĒL, jo viņa ir spiesta katru dienu iet uz darbu kas viņai riebjas un saskarties tur ar padotiem, kuri pēc visa spriežot ir stulbi, neprofesionāli, slinki un aprobežoti. un tā tālak ... Un tas ir bezcerīgi, jo šai ziņā viņas spēkos nav neko mainīt. Tāda drūma beziizeja. ... Un , ka es nekad mūžā negribētu būt viņas vietā, jo tas sajrautu manu dzīvi, veselību un jebkādas cerības uz ko gaišāku nākotnē. Kad es gāju no kabineta ārā šamai bira asaras un puņķi. Tieši tāpat, ka savā laikā visām, kas bija viņas pakļautībā. Tai dienā viņa vairs nevienam nekādus jautājumus neuzdeva. Kad skuķi jautāja, ko es šamai biju atbildējusi - teicu, ka pateicu visu, ko par viņu domāju un tas aizņēma ļoti daudz laika, tāpēc pie manas personas iztirzāšanas nemaz netikam.
Un ja godīgi, nemaz nenožēloju, tas sievišķis bija to pelnijis. Tur savā laikā viss kas ir bijis, jauniņo publiska pazemošana, komats nevietā - dokuments lido pāri galdam, nerunājot par to, ka kundze no rīta blociņa vilka kurš pa cik min ir nokavējis uz krēsla apsēsties un tas esot brībdienās jāatstrādā. šad tad man likās, ka viņa iespējams patiešām slima ... a mums karma tāda , to visu prieku izbaudīt
