Līdz ar manu ieiešanu stacijā prātā ienāk Latvijas pūdētais siers. Un neiziet. Stacijas tuneļi un kāpnes uz peroniem kulināri smaržo - kā nu ne - daži ar specifiski aizpampušām sejām sēž uz kāpnēm un sildās. Aizturētu elpu puslēkšus pa kāpnēm augšup. Pusdienas bīstami sadumpojas.
It kā vajadzētu toleranti uztvert, sak, nabaga dzīves pabērni... Taču sejas, sejas... Kur acīmredzams samangotās naudas pazušanas ceļš, bet cilvēcību tā īsti vairs samanīt neizdodas. Kur lieliem uzburbušiem burtiem rakstīts "darbs? nesmīdiniet!".
Joprojām nebeidz pārsteigt sabiedrība, kurā pret parazītiem ir saudzējošāka attieksme, nekā pret saimniekorganismu. Quo vadis?
