manas zilās dziesmas

[Samotrākes Nīke]

Jāmēģina sapurināt šito sadaļu, citādi Minne nabadzīte viena pati pa tejieni ņemas.
Tātad, nevienam laikam nav noslēpums, ka mana muzikālā gaume sliecas uz smago pusi, bet ir dažas dziesmas, kas man nez kādēļ patīk, kaut galīgi neatbilst iecienītajam formātam.
Šī ir viena no tām:

un vēl (zeme, atveries!) man patīk šitā Robija Viljamsa dziesma:

Jums ir kādas tādas dziesmas, par kurām nemūžam publiski neatzītos, ka jums kas tāds patīk?      

[Broņa]

Man patīk viskautkas, no dažādiem mūzikas stiliem. Līdz šim nebiju domājusi, ka par kādu konkrētu mūzikas gabalu būtu jākaunas.
 
Pie tam gadās, ka kāds gabals patīk kādā dzīves posmā, pēc tam vairs ne. Vai arī tieši tāpēc joprojām patīk, ka atgādina kādus notikumus vai sajūtas kādā dzīves periodā.

[Minne]

"Pa lielam" piekrītu Broņai.

Mūzikas vērtība ir izraisītās emocijas. Ir cilvēki, kas pazīst manas emocijas, tādēļ saprot, kāpēc un kad es klausos to vai šo. Tomēr otrā neielīdīsi, tādēļ nekad 100% nezināsi, ko konkrētā mūzikā otrā cilvēkā izraisa, kāpēc uzrunā.

Nē, laikam nav nekā tāda, par ko kaunētos. Ok, laikam man nepatiktu atzīties, ka man patīk šļāgeri, ja man tie patiktu

[Samotrākes Nīke]

Ai, nu par to kaunēšanos es, protams, pārspīlēju Interesantākais ir tas, ka šīs konkrētās dziesmas man galīgi nesaistās ar kaut kādiem svarīgiem notikumiem vai cilvēkiem, vienkārši patīk. Ja kāds papūlētos atšifrēt, kas tieši abās ir līdzīgs, mani ar tādu meldiņu noteikti varētu nohipnotizēt kā tās žurkas leģendā, kas sekoja stabulētājam un bariem leca lejā no klints