Mākslas darbi u.c.

[Nomade]

Tā: meitas lielas, pa šiem gadiem ir sakrājušies zīmējumi, apsveikumi u.c. skolas laika mākslas darbi, gan godalgoti, gan tāpat vien uzķēzīti, bet mīļi. Esmu pieteikusi karu putekļus krājošām lietām, un šie mākslas darbi ir vieni no tādiem. Ir jums kāds veiksmīgs risinājums? Reiz liku pašām izskatīt, kas būtu izmetams, kas saglabājams. Rezultāts - kāda tā kaste bija, tāda palika.
Tagad mans ellišķīgais funktieris ir tāds: nopirku 2 kastes, uz katras meitu vārdi, nu un lieku visu "zeltu" iekš šīm kastēm. Kad precēsies, atdošu "otrajās rokās".  Lai izlemj, kur likt vai kā tālāk saglabāt.
Ja nu jums ir kādi citi ierosinājumi, labprāt uzklausītu, jo līdz precībām vēl laiks.

[Spārka]

Ir kaste. No pirmajiem zīmējumiem sākot. Nav gan manā tagadējā dzīves vietā, bet nevienam, šķiet, netraucē.
Ideja par darbiņu atdošanu "otrajām pusēm" man šķiet galīgi garām, atvaino.

Drīzāk es plānoju pārlūkot, kur kādi mani "kompromati", varbūt ir kas neiznīcināts, ko nākamajām paaudzēm nav jāatstāj.

[Trix]

No mana kā meitas viedokļa - grūti piedot mātei, kas, man neprasot, visu manu bērnību izgāza miskastē.
Tieši tā, saliec kastēs  un noglabā [vēlams, ne pilošā pagrabā], kad meitām būs sava dzīvesvieta un, vēlams, bērni [tad cita garša pašu bērnības darbiem parādās], atdod, lai pašas lemj, ko tālāk.

[reno]

Es šķiroju jau pašā sākumā, citādi būtu nevis 1 kaste, bet 10. Nesen fotogrāfijas kopīgi izkrāmējām, bija brīdis, kad taisīja tās bildes bezjēgā. No katra notikuma pāris pietiek.
Jo ar tām kastēm tīrais posts -bērnu kastes ir jau 4.vai pat 5.  paaudze, kas tiek krāta. Par to, kas salikts zem kāpnēm, es pat domāt negribu
Kāpēc neatdot meitām, kad pašām būs savas mājas? Mamma taču nedzīvos mūžīgi. Ļoti pareiza ideja

[Spārka]

Es, iespējams, pārpratu izteikumu "otrajās rokās". Ja pašām, tad jā, protams.

[Minne]

Pirmajos gados biju riktīgā vācēja. tad pieslēdzu saprātu un selekciju. Pēc laika izšķiroju. Vēl pēc laika šķiroju un jautāju bērna viedokli. Viņš visu gribēja lidināt laukā, nolieguma vecums, bet es tomēr pa kluso saglabāju, jo iedomājos, ka viņam pašam pēc gadiem tomēr varētu būt interesanti paskatīties, atcerēties..
Man, tāpat kā Trix, ir ārkārtīgi žēl, ka mamma visu, pilnīgi visu izmeta, man neko nejautājot. Tā, it kā bērnības man vispār nebūtu bijis. Bez pēdām.

[tuk]

Manas bērnības lietas, zīmējumi, grāmatas, liecības, diplomi, atmiņu klades uc.
stāv vecāku mājas  bēniņos.
Kaut kā visus šos gadus neesmu kritusi tādā sentimentā, lai justu to trūkumu.
Nezinu, varbūt vecumā, kad atkal bērna prātā gribēšu ar tām atkal spēlēties.