Nez, kā visā Latvijā, bet mūsu galā tikt pie grupas tā ir baigā loterija... Cilvēkam vismaz gadu jāsūdzas ģimenes ārstam par problēmu. Līdz ar to tiek vairākas reizes tas fiksēts slimības vēsturē. Jābūt tai sakarā izrakstītām zālēm, vairākas reizes jāiziet visāda veida analīzēm, tad labi ja bijušas kaut kādas fizioterapeitu manipulācijas un pavisam labi ja paguļ slimnīcā... Un tad kad pretendents uz grupu ar to visu "bagāžu" aizvelkas uz komisiju... nav izslēgts, ka viņam atbild, - nu priekš kam jums grupa? Jums taču ir pastāvīgs atalgots darbs... Nu es nerunāju par gadījumiem, kad cilvis ir akūti gar zemi un knapi kust. Kāds insults, vai operācija, kas neko daudz nelīdz... Bet pārsvarā, no tā kabineta 80% iziet ar sārtu vaigu un sajūtu, ka viņu prasti pasūtīja vienu māju tālāk. Kaut gan ir arī atkarīgs no ārstējoša ārsta uzvārda, - man te vienu paziņu ņurcīja psiholoģiski līdz brīdim, kad paskatījās kas viņai ir ģimenes ārsts. Tālāk vairs bez liekiem vārdiem- papīrs bija rokā, kaut gan viņa to grupu sen jau bija pelnījusi. Kaut gan atkal, te kaimiņu mājā vienam vīrišķim atklāja Alcheimeru ( šim strauji kaut kas ar atmiņu notika), tam liekas mēneša laikā iedeva... Protams, iespējams, ka jūsu galā tas nav tik sarežģīti. Te atkal, ja pat visi ārsti, kuri tev to papīru kalnu sagatavo ir pārliecināti, ka esi ideāls kandidāts, tas reti kad nospēlē ... Atceros krievu laikus, tur uz komisiju regulāri gaidīja džeki bez rokām vai kājām, šiem bija obligāti jāatrādās... it ka viņiem pa to laiku kaut kas varētu veselības ziņā mainīties... Man vienkārši tēvs bija invalīds dzīves nogalē, zināma pieredze sakrājās ...