Čerts! es tak arī... pēkšņi atcerējos - es krāju ģimenes atmiņas! Jo negribās, lai pazūd. Pilna lielā lāde - vecmāmiņas foto albumi pilni ar ģimenes foto un visāda veida pasākumu foto. Vecmāmiņas un tēva bērnības dienasgrāmatas, apsveikumu kartiņas tagad jau gadsimtu vecas, bet rūpīgi glabāts, vēstules leģionāru un no Sibīrijas izsūtījuma, vecās mājas mājas grāmatas, kaut kādi dokumenti un tā laika apliecības, radu miršanas apliecības un kaut kādi dokumenti. Tai skaitā ir vienkārši fantastiskā stilā uzrakstīta mīlestības vēstule, no kāda Arvīda, pirms šis karā gājis, vecās mājas bībeles un dziesmu grāmatas... viss vienkopus. Un tad vēl dzimtas cilts koks visam pa virsu, ar kādām 200 vienībām no vecmāmiņas stāsta. Ļoti gribās apbraukt visus pazīstamus kapus un papildināt informāciju... tas tā lēnītēm.
Bet ar tām kolekcijām nav prāta darbs aizrauties. Fāteris krāja grāmatas, Māja bija pilna, baigi labās. No katras algas nesa uz māju pilnu somu. Teica. ka lasīs tad, kad būs pensijā. Bet uz to vecumu, vairs nebija tās intereses. Kad vairs viņa nebija, nezinājām, kur tos kalnus likt. Nevienai bibliotēkai nevajag, pansionātos, vairs nelasa, skolām nav kur savas likt. Ziniet , kas paņēma? Cietums! Atbrauca ar kravas mašīnu un pilnu piekrāva, vēl brīnījās, - jūs pa tiešām visu atdodat? Praktiski jā. Nē, kādu pusotru tūkstoti eksemplāru paņēmu sev. Tās, kas patika un lasītas no bērnības, bet arī reti kuru atveru. Bībeli gribās izlasīt. Žēl būtu dzīvi nodzīvot un neizlasīt. Bet tur vajag īpašu dvēseles stāvokli, Tiku tikai līdz kādai 1/5 daļai... Vispār ar ko kolekcionēšanu vajag uzmanīgi, vai maz ir vērts
