Par rakstu "Ievā"

[dille]

Vēlējos pavaicāt jūsu domas.
Šoreiz stāsts par rakstu Ievā - ja nu kāds skatījās Saimniekšovu ar kolorīto Alfridu(apeņu Alfridu) un viņa izvēlēto Velgu.
Ievā intervija ar Velgu. Nu šim pārim tā kā nesaskanēja un par to arī nekas nav uzrakstīts, BET...
Velga šķita jauka, glīta, simpātiska sieviete. Inteliģenta un atturīga.
Domāju par fenomenu - kas liek cilvēkiem atklāties žurnālistiem?
Izstāstīt vai pusi dzīves, sīkumos par iepriekšējām attiecībām?
Un žurnālisti paņem kādu teikumu un vēl izceļ milzu iekrāsotiem burtiem - "jutos kā veca pastala" vai kā tamlīdzīgi.
Vai žurnālisti rada tādu nevainīgi mīlīgu, uzticības pilnu atmosfēru un cilvēks pasaka to, ko pat nebija gribējis?
Šai sakarā atcerējos Lolitu Neimani un Paukštello nabaga sieviņu.
Var jau būt, ka kādam gribas pažēloties, ja vēl atrodas dzirdīga auss, kas uzklausa...
Man jau šķiet, ka mirklis, kad atver savu interviju žurnālā, varētu būt visnotaļ traumējošs...


Jūsu domas - kāpēc prātīgi cilvēki uz ko tādu iziet? Un kāpēc publiski sāk klāstīt savas nedienas?

[reno]

grib iemūžināt sevi vēstures annālēs

[...(cita)]

Žurnālists bija pareizajā vietā un laikā jeb priekš cilvēka bija bija nepareizā vieta, laiks, apstākļi... Tas ir, tad, kad kaut kādas problēmas pamatīgi sakrājušās, vajag tikai nedaudz, lai gribētos kādam vismaz drusku "pakratīt sirdi". Vājuma brīdis. 

[Trix]

Kamēr tas cilvēciņš uz savas ādas nav izjutis, kas paliek no viņa stāsta pēc žurnālista interpretācijas, viņam pat prātā nevar ienākt reālās sekas. Tas, ko cilvēks parastais lasa žurnālā par citiem, viņam nedod patieso ainu, jo nav zināma īstā realitāte, ko salīdzināt ar drukāto rezultātu.


Naivums vienkārši. Kas pats par sevi nav nekas slikts. Slikti ir to izmantot saviem zemiskajiem žurnālistiņu mērķīšiem.

[tuk]

Nu par to inteliģenci pašaubītos gan.
Diez vai pieaudzis inteliģents cilvēks piedalītos tv šovā.
Uzmanības deficīts. Vēlme atrasties centrā par jebkuru cenu.
Un tādi ļautiņi žurnālistiem kā medus maize.

p.s.  Vienmēr jāvienojas par intervijas akceptēšanu pirms publicēšanas.

[reno]

drukāts vārds saglabāsies gandrīz mūžīgi. Pēc 1000 gadiem rakstīs ZPD Velgas grūtā dzīve

[dille]

Un vēstījuma adresāts? Kam viņa vēlējās parādīt - redzi nu, kā esmu cietusi?
var jau būt, ka kreņķīgs garastāvoklis, vājuma brīdī žurnāliste noķēra.
vai arī, žurnāliste redz, ka no stāstītā nav nekā, ko aprakstīt. Un - vai ta nu nekas jūsu dzīvē nav bijis? Kādi pārdzīvojumi, kas liels un varens, ko varat pastāstīt

[Mangusts]

Grūti spriest par vēlmi izkratīt sirdi... žurnālistam. Bet kopumā domāju kā Trix, ka no vienas puses tas tāds naivums, no otras - arī gribēšana atrasties uzmanības centrā.
Darbā, sastopoties ar žurnālistiem, un pēc tam, lasot rakstus, redzu, cik daudz no katra atkarīgs sarunas virziens. Interesantākais, kā intervijas ietekmē paša žurnālista personība un intereses, un reizēm jāaizdomājas, cik daudz raksts atspoguļo rakstītāju, cik aprakstāmo. Uzskatāmāk, kā intervijas virzienu ietekmē žurnālistikas žanrs - uzsvari sieviešu žurnālos, dzeltenajā presē, sportā, biznesā atšķiras. Ieva sieviešu žurnāls - gribēja parunāt pie kafijas tases po dušam... Bet ir viedoklis, ka Latvijā visi mediji ir iedzelteni - labāk pārdot.
Pamatā viss atkarīgs no žurnālista - viņa jautājums nosaka atbildi.

[reno]

Tieši tā. Visumā cienījamais "Ir" tik dzeltenu rakstu nodrukāja, no sarunas tika izķeksēts viss garāmejot pateiktais sadzīviskais, kaut gan pieteikums bija pavisam citāds

[ineshuks]

Offtop

Pashkjirstiiju bodee pie kases nezin kaadu zhurnaalu un makjeniit apstulbu- aktrise Dzelme tieshaam tik prasta vai zhurnaalists to iiso interviju taadu padariijis...

[...(cita)]

Žurnālistu izdoma protams arī ir vienkārši neizmērojama. Spilgti atceros kādu nu jau ļoti senu interviju ar savas dzimtās pilsētas iedzīvotāju, kurai bija īpatnējs vārds. Gari un plaši aprakstīts šis vārds un tas, ka vārds tiešām tāds ir.  Realitāte - sievietes vārds ir savādāks.    Žurnāliste nebija papūlējusies precizēt, kāds īsti vārds ir un kā tas rakstāms!

[Mangusts]

Paviršība. Mums viens puisis kādai dāmai vizītkartē nesen bija ierakstījis, ka viņas mīļākā grāmata ir "Ziedonis ērkšķu krūmā"... Pēc šī kā autors norādītais Kolins Makkalovs jau ir pupu mizas. Bet līdz publicēšanai šis fakts nenonāca, korektūra izķēra.
No otras puses, acīmredzot viņš bijis pārliecināts, ka pareizi saklausījis, ko vēl pārbaudīt. Turklāt loģiski taču - ziedonis krūmā 

[tuk]

Kādēļ vispār piekrīt intervijai? Vienmēr taču var pateikt “Nē“.
Uzskata sevi par tik unikālu personu? Var taču arī pateikt, ka par konkrētam tēmām nerunās.
Un obligāti pirms publicēšanas izlasīt un koriģēt.
Bet nu kur aitas, tur arī cirpēji...
 

[Mangusts]

Khmmm, ne visi žurnālisti sūta rakstu pārlasīšanai, lai gan, protams, vajadzētu. Parasti nav vairs laika, jo viss top pēdējā brīdī.

[tuk]

Nesūta. Un negrib sūtīt.
Bet, ja negrib nepatīkamus parsteigumus tad pirms intervijas sniegšanas par to
jāvienojas. Gribi rakstīt un saņemt naudu, es pirms publicēšanas gribu izlasīt.