Tais šausmīgi tālajos, es pat teiktu – aizvēsturiskajos laikos bērnus no laukiem sūtīja uz Rīgu ģimnāzijā mācīties. Tādas lietas kā ģimnāzija vis nebija uz katra stūra un katrā miestā. Pat viena otra paliela pilsēta nevarēja gimnasionu atļauties. Protams, bērns brīvdienās brauca mājās vecākus un daudzskaitlīgos radus apciemot. Uz staciju tika sūtīts pretī kāds mājinieks – zirzdiņš ar ratiem pildīja mūsdienu taksometra funkcijas.
Tā nu vienā reizē pirms Lieldienu svētku brīvdienām “Rīgas preilenei” tiek izsūtīts pretī tēva māsasvīrs – nesaprotamā veidā godīgā latviešu ģimenē ieprecējies čigāns Reinis.
Agrs rīts, kas gan laukos nemaz tik agrs arī neskaitās, bet nu... Reinis ar visu pajūgu stacijā kā štiks. Piebrauc vilciens, kāpj laukā pilsētas preilene, Reinis īgns un ne vārda nesakot, ne labdien, ne sveiki, burtiski izrauj preilenei no rokām necilo mantību, iesviež ratos, iebukājas pats un tik vien atskan kā aprauts “čnu”. Pa pilsēteli tā i brauc klusēdami. Izbraucot no pilsētas gadās braukt garām žogam, uz kura saimniece kājslauķi izkārusi. Reinis – žipts! - no ratiem laukā un nočiepj kājslauķi. Ietrausies atpakaļ ratos, atskatās uz līdzbraucēju - “nu, sveika.” Pabrauc vēl gabaliņu un pamana uz zediņu žoga lielo piena kannu, piena kāšamo marlīti un alumīnija stopu. Stops ieceļo Reiņa ratos... ”Kā ta gāja pa Rīgu? Vai ta vēl ilgs laiks līdz vasarai?” Pēc gabaliņa Reiņa ratos ielingo pāris tīri labu gumijas zābaku. Nu jau Reinis runā garākos teikumos. Vispēdīgi no kādas kaimiņmājas veļas striķa pazūd divi dvieļi... Bet Reinis kļuvis stipri vien runīgs un pat plati smaida, iebraucot mājās tūdaļ trušina sieviņu, lai gatavo kapiju un neaizmirst ābolpīrāgu – štrunts par gavēni, kurš ta nezina, ka gavēnis tik kaimiņu un baznīckungu acīm, mājās katrs dara kā viņam patīkās...
