Audiogrāmatas. Man ir. Aizmigšanai var uzlikt. Citādi nesanāk. Esmu spilgti izteikta vizuāliķe, kopš vadības sanāksmēm neciešu, ka uz mani runā. Lieki, protams.
Man ir Bulgakovs, Nabokovs un tml. Bet neaizstāj lasīšanu.
Autor, piedod par oftopiku.
Nu šai sarunai tāpat nav nekādas lielākās jēgas cik mēģināt radīt priekšstatu, kas es esmu, tā kā sava ziņa ja repliku var pārvērst jautājumā man, tad tas nav oftopiks.
Un man ar audiogrāmātām nav nekādas problēmas, man ir gana tēlaina iztēle, ka man nevajag stāstīt, kas man būt jāiztēlojas, jo tas tikai ierobežotu manu iztēli, kas nereti ir labāka nekā autora iztēle.
Vienīgais kas man liedz meklēt interesantas audiogrāmatas ir bezmaksas audiogrāmatu trūkums latviešu valodā. Maksāt par audiogrāmatām man personīgi kā tapt sodītam par neattapību.
Es tomēr esmu dzimis sociālismā.
Savukārt klausīties, audiogrāmatas krieviski, man vajag pamatīgu pamatojumu: piemēram, oriģinālais krievu darbs nav latviski tulkots un pieejams, un spēj mani apburt 1 nodaļā.
Un man kambarīti aiz guļamistabas ir grāmatu kaudze, ko varētu izlasīt un pārlasīt, latviešu valodā, bet cik daudz man ir grāmatas es atceros vien tad kad man viņas ir jāpārcilā.
