Pasaulē sāk valdīt neototalitārisms

[tas_pats_lv]

Tā režisors Pēteris Krilovs komentējot savu izrādi "Lielā melu burtnīca".

Rīt Dailes teātrī pirmizrāde viņa jaunākajam iestudējumam – izrādei Lielā melu burtnīca.
Šajā darbā izstāstīts par cilvēka dzīvi totalitārisma režīmā, tomēr tajā nav režīma tiešas kritikas, bet ir parādīts, ko hipervara dara ar vienkāršiem cilvēkiem, ar viņu domāšanu un psiholoģiju, tādām elementārām, bet svarīgām lietām.

Totalitārisms neiznīkst vienā dienā. Domāju, ka Latvijā ir maz mākslas darbu, kas runātu par totalitārismu, tāpēc šis jautājums paliek, it kā gaisā karājoties. Jaunie cilvēki par tiem laikiem spriež gandrīz vai no komiksu viedokļa, proti, padomju režīma laikā seksa nebija, naudas nebija, tātad - problēmu nebija, bet tas izslēdz jebkādu izpratni par to laiku, tas laiks kļūst vai nu ļoti komisks, vai nekāds.

Pēteris Krilovs sevi nepieskaita pie tiem, kas sašutuši par bēgļu potenciālo ierašanos Latvijā. «Lai brauc, protams, ne jau bezjēdzīgos daudzumos... Un nav jau runa par to, kas patīk vai nepatīk man. Pasaulē ir izkustināts ārkārtīgi sen noblietēts un aizdambēts skudru pūznis, un tās tautas, kas sākušas iet pa pasauli, iet un ies, tas ir neglābjams process, ko nevar ietekmēt mūsu patika vai nepatika... Tautas kustēsies, vien jāmāk sadzīvot, jābūt tolerantiem, bet ar savu stāju, taču tam nav nekāda sakara ar nelaist, neļaut, nepieļaut, ierobežot, aizliegt, atteikties... Vai kāds var aizliegt plūdus?»
Rietumu civilizācija, visas Rietumu biznesa struktūras ir dzīvojušas uz trešās pasaules valstu intensīvas slaukšanas – mežonīgas, nežēlīgas, absolūti ciniskas. Pērnajā rudenī redzēju brīnišķīgu franču un vācu filmu par Sudānas dienvidu daļu – tai teritorijai gājuši pāri visi, kam tikai nav slinkums, pumpējot naftu. Sīrijā ir tieši tas pats. Savulaik Maskavā es mācījos kopā ar sīriešiem, viņi visu mācību laiku raudāja par savu zemi, jo tai gāja pāri angļi, francūži, arī Padomju Savienība, arī kaimiņu valstis. Tā zeme ir izslaukta, izpostīta, sanaidota. Kopš maniem studiju laikiem ir pagājuši 40 gadi, un pēc tam taču bijuši vēl kari. Tās ir izmocītas zemes, un dabiski, ka reiz tas skudru pūznis nāk vaļā, cilvēki dodas pasaulē... Rietumu sabiedrība savu labklājību ir uzcēlusi uz trešās pasaules valstu bagātības, un tagad jāsāk par to maksāt. Kāds cilvēks, kas bijis dienestā Afganistānā, stāstīja par vietējā ciematiņa dzīvi, ka visās vienkāršu cilvēku mājās, kurās viņš iegājis, bijis tikai pats nepieciešamākais – galds, krēsls, gulta un absolūti nekā no pārējās "lietišķās pasaules"

[reno]

Bet kā tas gadījās, ka cilvēki, sēžot uz  tik milzīgiem resursiem tūkstoš gadus, nejēdza tos izmantot?
Slinkums nebija tikai pāri gājējiem. Bet ko tie, kas sēdēja uz vietas un apvēdinājās ar palmu zariem?
Kā gadījās, ka arābi, indieši visu pakāsa, visas savas zinātnes un prasmes?

Vai visur maitas eiropieši vainīgi?