Arī latviešu valodas mācību grāmatas un darba burtnīcas mazākumtautību skolām dažreiz ir diezgan dīvainas. Piemēram, pagājušajā gadā 5. klases skolēnam mājas darbā bija apjomīgs uzdevums, lai pateiktu un uzrakstītu, kas notiek “… ja kurmis rok no rīta, tad…, ja kurmis rok tuvu mājai, tad… ja kurmis rok, tad…”. Un tā kādi 7 – 8 varianti. Latviešu bērns, ja viņš ir pilsētnieks, noteikti nezinās, kas notiek šādos gadījumos. Viņš, ļoti iespējams, pat šādus ticējumus [vai tur vispār ir runa par ticējumiem?] nav dzirdējis. Bet vēl jo dīvaināk šādu uzdevumu likt uzrakstīt cittautībniekam. Ko vispār grāmatas sastādītāji gribējuši, lai bērns atbild?
[/color][/size]Un kāpēc, skolu beidzot, absolventam cittautībniekam jāzina vārda “tupesis” skaidrojums, ja no mūsu uzrunātajiem aptuveni 50 latviešiem tikai viens (!) zināja, ka tas nozīmē mazu, apaļu siena vai salmu kaudzīti? Tas ir kurzemnieku vārds, bet arī latviešu bērni to sen vairs nezina. Skolotājiem, tostarp grāmatu sastādītājiem, būtu jāvērtē, cik tālu arī literatūrā var atkāpties pagātnē, jo šodien taču ļoti daudzu reāliju vairs nav. Bērniem sākumā jāmāca aktīvā, nevis pasīvā leksika.[/font]