Nesolīju nevienam neko, bet tradīcija žmiedz.
Nu ko, sataisījos uz Hamburgu. Darba darīšanās. Nuja, izpriecas neesu nopelnījusi.
Biļetes meklēju ilgi un knauzerīgi – mīļotais airbegbaltiks piedāvāja tikai un vienīgi 300 jevras par turp-atpakaļ ceļu. Metu kaunu pie malas un rakājos pa visādiem citādiem gaisoņu saitiem, līdz kamēr atradu vžikairu par 70 jevrām abos virzienos. Priecīga kā mamuts vīkšījos ceļam. Bet kaut kā visādos dienas un nedēļas darbos laiks paskrēja kā sētas zediņi gar acīm ātri autiņā braucot... Attapos iepriekšējās dienas vakarā mājās, ka iekāpšanas karti esmu aizmirsusi izdrukāt. Nu i štrunts, ies uz lidostu un čekosies iekšā tur. Ha! Ar vžikairu tas nav tik vienkārši. Ja nav tā papīra gabala, tad iesiet uz vžikaira kasi, kur jums izdrukās iekāpšanas karti par nieka 35 jevrām! Skaistie vārdi, ko veltīju vžikairam skanēja pa visu lidostu....Bļa – tas bija cenzētākais un skaistākais no visiem.
Rūkaina ierausos lidmašīnā, ieviesos savā vietiņā un turpināju klusi burkšķēt. Bet tad pasaule ieguva citas krāsas un izlikās jautrāka, jo pilots paziņoja, ka reiss ar izlidošanu kavēsies, jo gaidām tehnisko servisu – lidmašīna esot iepriekšējā reisā sadūrusies ar putnu un bioloģiskās atliekas vajagot notīrīt. Tā nu gaidījām sanitāru ar melno maisu un nestuvēm... oj.... tehniķi ar spaini, lupatu un špakteļlāpstiņu savas 25 minūtes.
Lidojums bez ekscesiem. Toties Lībekas lidosta sagaidīja ļoti velkomīgi – ar baiselīgu govju caurejas smārdu... Fufff. Zaļais autobuss par 11 jevrām stundas laikā aizvizināja līdz Hamburgas centram. Tālāk jau ar pilsētas transportu. Izķīķēju biļešu automātu šā un tā un nonācu pie secinājuma, ka manas zināšanas vācu valodā ir graujoši ķēķiskā līmenī. Tik vien sapratu, ka eincell biļete man neder, vaig drusku garāku. Labs ir, ņems par 2.2 jevrām. Pēc 40 minūtēm laimīgi iezveļos viesnīcā... Noskaidroju, ka līdz semināra vietai no viesnīcas var nokļūt 35 minūtēs raitā solī tipinot. Vai 2 transporti. Vai taksis. Tfu tu, ies te braukalēt, čāpos tāpatās, seminārā tik vai tā būs sēdēšana savas 9 stundas, šitā vismaz bišķi gaisu ieošņās un kājas izlocīs. Ā, un seminārs 2 dienas – sestdienā un svētdienā...
Sestdiensrītā izeju no viesnīcas un pirmais, kas uzreiz piesaista uzmanību – visaptverošs klusums, uz kura fona jo īpaši izceļās putnu vīterošana. Pie vienas mājas aug ražena egle, dāsni apkarinājusies ar smukiem čiekuriem. Un ļoti ruda, ļoti apaļa vāvere diebj no pretējās ielas puses tieši uz čiekuraino egli.
Tā nu slāju pa ceļa malu un lūkojos uz ielas otrā pusē esošajām mājelēm. Mājeles kā mājeles. Dažādi stili. Bet neviena nav tāda, kas stipri izceltos uz apkārtējo fona – visas klusinātos balti-pelēkos toņos. Ja daudzstāvu mājas, tad vēl var būt brūnsarkans ķieģelis. Kopsummā skats tāds... tāds nomierinoši viendabīgs. Vienīgā augstceltne, kura slējās kā adāmadata no dīvāna sēdekļa – radisonsasa viesnīca.