Nu tad šitā, viens čoms stāsta. Reiz, sen senos laikos, skarbajos 90tajos, šams iepazinies ar šamo. Ne tur baigais princis ar baigo princesi, bet nu gultas lietās šamajam ar šamajo baigi sašamējis. Lūk. Šamais jau paspējis ieprecēties, bet nu devis pa bundžām ar visu sirdi un dvēseli (vilks viņu sazin, kas viņu vilcis prom no rezervētās ložas, nav mūsu darīšan) - vedis pat uz tuvējiem Munameģiem, šķiedis sūro centu, lai tik abiem labi, sevi nesaudzējot. Lūk. Un pienacis brīdis, kad šamējā saka: vuaļavouij - varen labi, šī bij pēdējā reize, es rīt precos. Šoks, škrobe par neturēšanu kursa lietā un vispār, kas par jobin bobin, mana sieviete tak (nu īpašnieciskumus privatumus vulgaris spjorļis - Remarks nogrābstās)! Nu neko, kā ir tā ir. Atnāk skarbais 2014ais, šamais brīvs kā vējš un ar atmiņu lomkām (kur pašamēties neiespringstot uz - da ja, da moji trusi) - tik atceras, ka šamā bij Kristīne. Ko darīt? Ņem vienā rokā sevi, otrā planšeti un davai šurīt pa kopējo paziņu sociālajiem un, ATROD! Uzraksta šamajai smalki par iet restorāna, par veciem laikiem atcerēties un šamā šamajam saka, ka davai. Nu šie smalki pasēž, šamais sen jau ne bez biksām godīgi atzīstas, ka ne precēties, bet visu pārējo šams var sašamot uz ko savukārt šamējā saka - pa ko ne, tik labu sašamētāju šamējā tā arī nav satikuse. Nu un šie līdz šai baltai dienai do pa bundžām tā, ka ne zāle ne viss cits lieks ap šamajiem vel nedēļu tajā vietā neaug. Morāle - veca mīla nerūs un uz veciem brūtgāniem/brūtēm Tev nebūs šķībi lūrēt.
