Nu jūs te sadiskutējāt ....
Pēc man zināmās informācijas:
1. Sākumskolā nevar atstāt uz otru gadu. Nezin kurā gadā mainījās MK, kas īsti vairs neļāva to darīt. Protams, vienmēr pastāv iespēja, ja vien vecāks piekrīt, bet cik ir tādu vecāku, kas ieklausīsies, izvērtēs un teiks - jā, lai mans bērns paliek otru gadu, jo viņš no tā tikai iegūs. Ja vien nav īpaši nopietnu iemeslu un spēcīgs atbalsta personāls + saprotoši un domājoši vecāki, tad tas nav realizējams. Un te es tiešām runāju par gadījumiem, kad tas nav skolotāju safantazēts, bet nepieciešams.
Šajā punktā viss būtu labi, bet pēc man zināmās informācijas - pirmajās klasēs aizvien vairāk sešgadnieku (pārsvarā vecāku ambīcijas), kuri reāli NAV gatavi skolai. Tad nu sākās - pirmajās klasēs nav vērtējumu, līdz ar to nav objektīvu iemeslu atstāt bērnu uz otru gadu, pat ja viņš reāli nav gatavs skolai, bet pēc tam sākas "vilkšana". Vispirms izvelk cauri sākumskolai, bet pēc tam sākas - kā mēs tā pēkšņi viņu atstāsim? 4 gadus viņš varēja un tagad nē? Pieņemsim, ka adaptācija, nākamajā gadā jauni mācību priekšmeti un tā tie 9 gadi paiet.
2. Pagarinātais mācību gads. Teorētiski tas paredzēts visiem, kuriem ir nesekmīgi vērtējumi, bet realitātē - tas, kuram ir viens nesekmīgs, tik un tā ir pārcelts nākamajā klasē. Ja ir 2 - pietiek, ja izlabos kaut vai vienu, jo kāpēc gan labot otru? Pārcelts taču ir. Tiem, kuriem ir vairāk nesekmīgu, tāpat atnāk un izdara uz minimumu, bet jūnijā vai augustā ... svilpodami tiek nākamajā klasē.
Un ... tādiem, kuriem patiešām vajadzētu pagarināto mācību gadu, bet ... skolotājs uzdāvina sekmīgu, jo kāpēc gan viņam jūnijā strādāt ar nesekmīgo, ja var - sakārtot dokumentāciju; iziet kārtējo nevajadzīgo pakāpi; apmeklēt kursus (kas ir piespiedu - brīvprātīgā kārtā); vienkārši apmeklēt ārstus un veikt līdz tam atliktās medicīniskās manipulācijas vai gluži vienkārši .... atlaist bizes.
Un vēl par pagarināto .... kā var būt, ka viens cilvēks 9 mēnešos nevar apgūt to, ko pēkšņi var 2 nedēļās? Tas liecina par to, ka:
a) izglītojamais slīmests pilnīgs;
b) skolotājs āpsis ziemas mēnešos, bet vasarā apskaužami talantīgs
c) sistēmā kaut kas nav labi.
3. Kādreiz 9.klasē nesekmīgos nepielaida pie eksāmeniem, tagad nav problēmu. Tiesa gan, ir likvidēta viena netaisnība. Ja vēl nesen - nesekmīgs vērtējums gadā un eksāmenā skaitījās kā 2 nesekmīgi vērtējumi, tad tagad tas ir kā viens. Nu nav taču loģiski - matenē sīks gadā dabū 2 (būsim reāli, ja mācās uz 3, ..., tad 4 viņam izliks. ), tad kāda iespēja eksāmenā uzrakstīt uz 4? Tikai tad, ja 2 ir učenes attieksmes vērtējums. Citādi nekādi. Kāpēc sodīt cilvēk bērnu 2reizes par vienu mācību priekšmetu? Tagad esot tā, ka viena priekšmeta ietvaros gada vērtējums un eksāmens... tomēr ir viens nesekmīgs priekšmets.
4.Vecāku faktors ... (un tagad mētājiet ar akmeņiem)... Tā nu izveidojies, ka manā paziņu lokā vēl aizvien daudz skolotāju un tā ir viņu nelaime, ka ārpus darba runā par darbu ... Viņu lielākā sāpe ir vecāki = sabiedrība. Retais vecāks piedomā par to, lai viņu bērns domā par sasniegumiem un reāli iegulda darbu, neveiksmju rezultātā prasa no bērna nevis skolotāja (jā, jā, ..... es jau jūtu jūsu domas un zinu, kā dažiem taustiņi klabēs). Taču diemžēl par normālu situāciju sāk veidoties, ka skolēns saņemot pārbaudes darbu, pat neizlasot uzdevumus, jautā - kad varēs pārrakstīt?
Kāpēc? Vai tiešām skolu jāpārveido par darbu labošanas iestādi? Jā, skola ir tā vieta, kurā drīkst un vajag kļūdīties, bet jābūt taču arī motivācijai pašiem kaut ko darīt.
Pretējā gadījumā - es nemācos - > vecāki man apsola jaunus timberlandus, "naikus" vai "aifonu".... bieži arī ārzemju ceļojumu vai ko citu vērtīgu. Saņemties jau varētu, bet jāpaskatās cik nopietni to domā. -> kaut kā neizdarīju iecerēto, bet vecāki kāroto nopirka ar domu - redz, motivācijai, bet nākamreiz gan nē.... No sērijas, vecāki iedod avansā, jo kaut kad ieminējušie un bērns tagad kāro. Nākamreiz vecākiem būs nopietnāka apņemšanās. Nākamajā reizē - kā es bērnam nepirkšu, apsolīju timberus, jā, nav pelnījis, bet visiem (!) taču tādi ir! Kā es nepirkšu?
Pieaugušo lielākā problēma - izvēlēties nepareizu burkānu un galu galā to iedot jebkurā gadījumā, jo citādi ēzelītis būs badā un galu galā ..... nosprāgs ...
P.S. Te es nerunāju par fantastiskajām ģimenēm, kuras neatkarīgi no sistēmas (un tā ir pilna ar mīnusiem un draņķiem), spēs motivēt un atbalstīt savu bērnu. Jā, tas ne vienmēr ir viegli, bet liela māksla nevainot skolu, "nevajadzīgu" mācību priekšmetu un "dumju" skolotāju, bet virzīt savu bērnu uz izaugsmi un sasniegumiem, neatkarīgi no visa cita.
Te milzu cieņa to treneru priekšā, kas no saviem izglītojamiem regulāri pieprasa sekmju izrakstu. Sīkums, bet tik labi mēdz strādāt.
P.P.S. Tik labi būt prom no skolas
Novēlu katram! Jo īpaši paklausoties "veco - jauno" ministru. Man vienīgajai šķiet, ka IZM ministru kandidāti vienmēr ir marazmātiķi? Un ja tādi nav, tad apsēžoties krēslā, par tādiem kļūst...
Vai man vajadzētu uzvilkt ķiveri? A man mazas ragaviņas - visi kādreiz ir slimojuši un visi ir gājuši skolā, tāpēc visi zina kā ārstēt un kā vajadzētu mācīt. Ja vien no tā mēs kļūtu veselāki, gudrāki un .... laimīgāki!
Rafix, I`m so sorry
