Es laikam skatītos uz izplatību un citādību, ja ir labs ķēriens uz valodām. Franču, itāļu, spāņu varētu rast kādu radniecību (latīņu pamats), t.i. tās vieglāk iemācīties pašmācības ceļā, kad rodas nepieciešamība, ja kāda no tām pietiekami labi zināma. Vācu, šķiet, citādāka, tāpēc liktu uz to, vai kādu no skandināvu valodām.
Protams arābu, ķīniešu vai japāņu jau cits stāsts. Reiz draudzene, manuprāt, ar ķērienu valodās, teica, ka viņa jau nu gan neņemtos mācīties valodu, kas nav no indoeiropiešu grupas.
