Nu ko - eitanāzija

[Nomade]

Vajagot par šo tā sirsnīgi parunāties, tā lasu. Nu, viedokļi?

[viesmiiliigs]

Ja pēdējie metri palikuši. Dzīve nav dzīve, bet pretsāpju zāles, pusnarkostiskā miglā viss tīts, radinieki nomocījušies.. Kāpēc, lai to nevarētu pieļaut?


(Jo tūliņ sāks viltot parakstu piekrišanai, lai mantojumus dabūtu (kā senos laikos dzīvokļus izkrāpa...))

[lumbergs]

Pilnībā atbalstu.

[Trix]

Bezcerīgos gadījumos - atbalstu. Kāda jēga no eksistences, kas sagādā tikai mocības pašam un apkārtējiem? Ja ir pilnīgi un galīgi skaidrs, ka tā ir pēdējā stadija, atpakaļceļa nav, un slimajam nav ne spēka, ne cerību, ne vēlēšanās mocīties tālāk.

Bet jautājums slidens, jo ar to ētiku daudziem ir tā, kā ir... Vai nav... Kurā brīdī sāksies vecenīšu "brīvprātīga eitanazēšanās", jo mājiņa, zemīte vai briljanti kūtspakaļā noraktajā mučelē kādam jau noskatīti?

[Nomade]

Es arī par. Jau sen sanāca noskatīties dokumentālu filmu par šo. Nu kāpēc to aizliegt cilvēkam, kas ir NEDZIEDINĀMI slims, ja viņš pats pie pilna prāta uzskata, ka tā būtu labāk. Aiziet, nevis sāpju nomocītam, bet mierpilni, tuvinieku lokā.
Un kāpēc to liegt 98 gadus vecam mīlošam pārim, kuri vēlas aiziet kopā un 1 dienā abi reizē?

[itta]

Veel jau arii pastaav visaadi cilveeciskie faktori pie diagnosticeesanas utt... plus mantrausiiba ... es pret...

[Trix]

Kāda tur, hrens, diagnosticēšana un cilvēciskais faktors vēzim 4. stadijā pēc operācijas, kur atgrieza, apskatījās, ka visu izgriežot, tikai āda paliks, aizšuva un palaida... Ar prognozi max 2 mēneši un recepti pretsāpju zālēm uz dažiem simtiem...

Vai absolūtā demence n-to gadu garumā, kad cilvēks vairs nelūdzas, lai ļauj nomirt, jo ir aizgājis pilnīgā ārpasaulē, nejēdz ne rīta, ne vakara, ne vēdera izeju kontrolēt... Bet sirds stipra, vēl ilgi vilks... Nu kāda velna pēc? Kam no tā labāk? Brīnumi notiek tad, ja tiem tic. Var atveseļoties "Rietumu medicīnas" galīgi norakstīts cilvēks, bet tikai tad, ja viņš pats sevi izvelk. Kad vairs nav cerības un saprāta, tad brīnumi nenotiek.

Ir situācijas, kas ir acīmredzami neatgriezeniskas un basta.

[Camma]

Vienmēr un visos laikos pastāvēs morālās šaubas - par savtīgajiem tuviniekiem un kaimiņiem ar pretenziju uz blakuszemesgabalu...
Bet var likumiski noformēt tā, ka samazina šādu negodīgu rīcību līdz minimumam. Ne jau mēs vienīgie ar šo moralitāti cīnāmies. Ir valstis, kur sapratne par cilvēka izvēli nemocīties tomēr guvusi virsroku.
Šepat var palasīt Inešuka pieredzi par būdelē meža vidū atstātu večuku. Nomira tāpat un mantinieki uzradās tik vai tā. Un ja cilvēks pusdārzeņa morfijotā stāvoklī lēni mirst badu no vēža, kas nosprostojis zarnas - to redz desmiti mediķu. Kādēļ liegt pēdējo žēlsirdības apliecinājumu?
Ar prātu un sirdi saprotu tuviniekus, kuri cīnās par savu mīļoto dzīvību ar zobiem un nagiem. Bet reizēm tas ir nevajadzīgi. Acu priekšā n-tie piemēri, kur "izglābts" vājnieks sabojā dzīvi visai ģimenei uz tuvākajiem 40 gadiem... 99% gadījumu brīnumi nenotiek.

[tuk]

Jā, tagad, kad medicīniski iespējams dzīvību saglabāt, bet ne tās kvalitāti, esmu par to,
ka indivīdam jābūt tiesībām ne vien uz dzīvi, bet arī nāvi.
Par sevi zinu. Lemt par tuvajiem... sarežģīti. Ļoti sarežģīti.
Ļoti sarežģīti, jo manā dzīvē bijuši divi gadījumi, kad netika dotas nekādas cerības,
bet..., bet izlīda kā caur adatas aci, visiem par pārsteigumu ...
Jā, sarežģīti...

[ineshuks]

Eitanaazija tom kkaa neattiecas uz dementu vechuku noshpriceeshanu... (kaut arii no cilveeka tur tik nosaukums palicis)

[tuk]

Vispār es priecātos, ja būtu iespēja vēl pie saprāta esot uzrakstīt kādu cedeli,
ja nu demence, tad adjē...
Bet, protams, risks pastāv, ka kāds var “nopirkt“ man šo diagnozi:).

[ineshuks]

Mees nezinaam, ko dementais pats iisti domaa, juut, saprot savaa praataa... dziivot grib taapataas...

[tuk]

Tas protams. Bet es pie saprāta esot negribētu ntos gadus dzīvot citā realitātē, tālab priecātos par iespēju laicīgi uzrakstīt savas vēlmes, ja nu kas...

[ineshuks]

Mani maac shaubas, vai kaadaa valstii shis der kaa pamatojums...

[Ezme]

Es pilnīgi un galīgi par.
Tas radīs drošības sajūtu cilvēkiem kas ir smagi un neārstējami slimi,kad ciešanas iet pāri paciešamai robežai.Par visiem stulbiem morāles principiem pat nedomāju un negribu dzirdēt.Ja reiz mūslaiku medicīna vēl nespēj un negrib ar visām kaitēm tikt galā-tad cilvēka spīdzināšana nav pieciešama.Man tas izraisa tādas pārdomas,ja reiz nonāktu tādā neapskaužamā stāvoklī-nenokavēt to brīdi,kad pati varu sevi ''izslēgt''..nevis bezcerīgi mocīt sevi un tuviniekus.Un vēl jāizdomā-KĀ to izdarīt.Legāla eitanāzija visas tāda veida problēmas atrisinātu.
Tikai nesaprotu,kamdēļ ārzemēs eitanāzija maksā tik astronomisku summu.Cilvēks,kas nonācis  ciešanās pie gala,vēl ir spiests domāt,kur sagrabinās to naudu.Arī diezgan cietsirdīgi.