Es esmu par.
Viennozīmīgi par eitanāziju gadījumos kā vīrietim tajā linkā, kad ārsti ir pateikuši, ka nekas vairs nelīdzēs un mokās gan pats cilvēks, gan piederīgie - uz viņu skatoties. Es ar ziedošanu baigi neaizraujos, bet vīrietim no tā raksta noziedoju. Turklāt, ja tas būtu iespējams šeit, uz vietas, domāju, ka viņam nepieciešamā summa būtu mazāka un mocības arī mazākas, jo to varētu nokārtot ātrāk, turklāt, diez vai viņam pats ceļojums neizraisīs vēl lielākas mocības.
Pirms dažiem gadiem saskāros ar situāciju, kurā visi domājām - kāpēc gan nav atļauta eitanāzija? Cilvēks cieta autoavārijā, gūstot ļoti smagu galvas traumu. Ārsti viņu "izglāba". Cilvēks 2 gadus gulēja uz gultas, nevienu nepazina, apkārt notiekošo nesaprata un visu laiku mocījās sāpēs, līdz nomira. Arī viņa dzīves beigas, kaut neapzinātas, bet tomēr būtu bijušas mazākām ciešanām, ja būtu iespējama eitanāzija.
Tāpat zinu vienu sievieti. Viņai ir bērns, bērnam ir 9 vai 10 gadi un viņš atrodas kaut kādā speciālā aprūpes iestādē. Bērns normāli auga līdz kādu 2 vai 3 gadu vecumam un tad viņam kaut kas notika (Te mediķes noteikti zinās, kas tas ir, es pats īsti nezinu) un bērns guļ uz gultas, bez izredzēm jebkad staigāt, nespēj pat pats paēst ar karoti, nevienu neatpazīst, baidās no visiem un pat nerunā, tikai kaut kādas skaņas, apmēram kā kad zīdainīši sāk kaut ko bubināt. Visa šī cilvēka turpmākā dzīve, lai gan ilgāk, kā līdz 20 gadiem diez vai nodzīvošot, jo ar šo slimību ilgāk neviens nedzīvojot, būs tāda - uz gultas, bez sajēgas, kas notiek. Sieviete strādā divos darbos, lai apmaksātu bērna uzturēšanos šajā iestādē, labi zinot, ka labāk, kaut līdz tādam, ka sapratīs, kas notiek un spēs pārvietoties kaut invalīda ratiņos, šim bērnam nebūs. Vai šis arī nebūtu gadījums, kad eitanāzija būtu vietā?
Par demenci gan nezinu. Zinu cilvēku, kas ar to slimoja, taču bija pilnīgi nekaitīgs apkārtējiem. Pašam gan vajadzēja kādu, kas pieskata, lai neaizmirst plīti izslēgt vai gludekli, lai pavaktē, ko velk mugurā, lai neizietu ziemā ārā pārāk plāni apģērbies, jo aizmirsis, ka ir ziema un ceļabiedru uz pastaigām, lai atgrieztos mājās, bet citādi viņš bija normāls cilvēks līdz pēdējai dienai. Cik nu es vispār par to zinu, tad tās demences var izpausties dažādi. Ja izpaužās šādi, kāpēc vajadzētu eitanāziju?