Tad varbūt lai bērns, kuram ir bezcerīgi slima māte, pats arī viņu nogalina (eitanzē). Lai māte, kurai bezcerīgi slims bērns, arī pati viņu nogalina. Utt.
Kaut vai tāpēc varbūt skatījums mainītos...
Jā, man nekas nav iebilstams pret to, ka eitanāzija nāktu komplektā ar to, ka tās prasītājam pašam tas ir jāizdara. Tie, kas ir pie sajēgas un mokās sāpēs, turklāt eksistē kādā slimnīcas palātā, vai mājās gultā, nespējot pat pārvietoties pa telpu normāli, kur nu vēl kāda runa par iziešanu ārā, tie bez aizķeršanās sev to izdarīs. Ja, nedod Dievs, pienāks diena, kad mana māte būs tādā stāvoklī, kā es aprakstīju to cilvēku, kas cieta avārijā, un būs tāda iespēja - jā, es pats viņai to izdarīšu un ne tētis, ne māsa neprotestēs. Mēs ar mammu esam runājuši par šiem "ārstu izlābtajiem" un es zinu, ka mana mamma būtu tikai par. Tāda
dārzeņa uzturēšana pie dzīvības par visām varēm tas ir kaut kāds egoisms. Ķeksītis sev - redz, mēs viņu nenogalinām, viņš dzīvo! Dzīvo? Jūs nopietni šito?
Tie, kas ir pie apziņas, viņi paši grib mirt, jo saprot, ka nekad vairs neko dzīvē nedarīs un turklāt būs vienkārši apgrūtinājums tiem, kam viņš jāvāc. Viņš, pat, ja nemocās sāpēs, mokās savā apziņā par bezjēdzīgu eksistenci, turklāt bonusā viņam ir atņemtas jebkādas iespējas savas mocības izbeigt pašam - cilvēks, kas nevar pakustēties, arī pašnāvību neuztaisīs.
Tas nav kā ar cilvēkiem, kas vairs nevar staigāt - kam ir vēl rokas, ar kurām kaut ko darīt, tikai jāmācās sadzīvot ar jauno situāciju.
Mēs esam humāni, mēs visiem ļaujam dzīvot. Phe, protams. Mēs esam egoisti un neļaujam nomirt tiem, kas to vēlas, jo ir skaidri zināms, ka viss, kas viņiem ir atlicis, tā ir eksistence vienā vienīgā murgā. Mēs humāni iemidzinam dzīvnieciņu, lai tas nemokās, bet vienlaicīgi, liekot sev humānisma ķeksīti, spīdzinām cilvēkus.
Ticu, ka tūlīt sagaidīšu kādu akmeni savā virzienā.