Šajā tēmā ir vairāki morālie aspekti. Viens ir fiziskās sāpes. Par tām viss skaidrs - neviens negrib otru mocīt.
Te kaut kur pavīdēja kas cits - apziņa, ka cilvēks negrib būt par baisu nastu citiem, ja ar viņu pašu kas atgadās. Un negribam paskatīties patiesībai acīs, tēlojam baigos humānistus. Vecs cilvēks, kas zaudējis visu, kas tuvajiem bijis tik mīļš (mentāli), guļ uz gultas gadiem, nespēj pat pateikt savas fiziskās vēlmes (ēst, podiņu), pie pilnas apziņas - vai mēs zinām, kā viņš mokās garīgi? Pie tam, ja prāts saglabāts (par to mums nav ne jausmas un turpinām domāt, ka kļūstot par fizisku dārzeni nez kāpēc arī smadzenes atslēdzas) - tas ir baisāk kā cietums, jo cilvēks ir sociāla būtne, nepārtraukti uzņem informāciju. Guļot uz gultas - kurš viņam lasa grāmatas? rāda kino? Mēs paši tā negribam. Nu tad apdomājiet, ka tā tas var gadīties un tik vien no līdzestības dabūsiet, kā gudrus spriedelējienus par to, ka katram ir tiesības, ka neesam Dievs, ka....
