Gundega Repše ir spēcīga vārdos! Un gribētos domāt, ka spēcīga kā personība. Ir svētīgi, ka Latvijai ir Gundega Repše! Pusaudžu gados patika Repšes "Īkstīte", tad uzrunāja vēl daži viņas darbi, intervijas ar rakstniekiem "Gadsimta beigu skatienā" likās teju ģeniālas (šobrīd daļa šo rakstnieku jau ir pieredzējuši, bet tolaik tikko iesākuši rakstīt, interesanti).
Pašlaik vairāk redzu tādu kā nepārejošu maksimālismu Repšes daiļradē, ko īsti nevaru atpazīt ikdienas dzīvē, kad ir savureiz jāiziet uz kompromisiem, jāmeklē vidusceļš, jābalansē. Nevis tāpēc, ka nepietiktu prāta, argumentu, balss, bet tāpēc, ka cilvēki vairāk ir ar ierobežotām iespējām (fiziski, garīgi) nevis ar apzinātu ļaunumu iekšā. Ne visu iespējams panākt. Ne visu iespējams arī ar vārda spēku.
Līdzīgi kā ar dzejas lasīšanu. Tas ir poētisks baudījums. Bet realitātē... Gan pats dzejnieks var atstāt pavisam citādāku iespaidu, gan arī dzejas rindiņas paliek vien kā mirkļa tvērums.
Lai gan, literatūras baudījums noteikti ir!
