Nujā, un īpaši ziemā, kad mēdz slīdēt, vispār jābrauc ar 10 km/h, lai paspētu apstāties, kad kāda svētā gājējgovs neskatoties uzplanēs uz ielas... Vislabāk atgriezīsimies pie pārbaudītām vērtībām no autobūves pirmsākumiem - automobīļiem aizliegts braukt ātrāk par gājēja iešanas ātrumu...
Es kā gājējs filtrēju, kas notiek uz ielas. Cik mašīnu brauc, kādās distancēs. Ja pārejai tuvojas viena, apstājos un pagriežu muguru vai mainu trajektoriju prom no pārejas - lai toč skaidrs, ka es tur mašīnai priekšā nelīdīšu [tas, ka citi āži arī atmuguriski lec, man pie pakaļas]. Nafig man viņu kavēt - mani laika zudumi, piestājot vai noejot mazu līkumu, ir mazāki, nekā apturot mašīnu manis vienas svētās gājējas! dēļ. [Karma, protams, ir maita, man zem riteņiem lēcēju skaits no manas izturēšanās pret vadītājiem nemazinās.
]
Nu nav gājēji ar kaut ko īpašāki! Un nav viņiem nekādu minoritāšu tiesību pieprasīt īpašus reveransus. Kā autovadītājam jāievēro zīmes, tā arī gājējam. un elementāra savstarpēja cilvēciska sapratne. Tas, ka mūsu urlistānā tas nestrādā, man arī pie pakaļas. Vismaz es savās acīs neesmu mēsls.
Ak, jā, man satiksmes noteikumus skolā iemācīja tolaik, kad tos visām burtnīcām aizmugurē drukāja, tieši tāpat kā cieņu pret līdzcilvēkiem un pašsaglabāšanās instinktu izkopa tajā briesmīgajā un drausmīgajā pēeseres. Un saviem sīkajiem es nonstopā mācu skatīties uz visām pusēm arī uz vienvirziena ielas, un mācu padomāt soli uz priekšu un to, kā domā un kā rīkojas apkārtējie.
Eh, Broņa, Broņa, tavu paštaisnumu visās jomās! Ka tik nu tā aka neizrādās piespļauta ar kaudzi.
