Cik novērots, dzirdēts un lasīts, Latvijā cilvēkiem ar to esot dīvaini. Mums esot izteiktas pašiznīcinošas tieksmes, suicidālas. Statistika arī par to liecina
Filozofiskā plāksnē es to drusku savādāk redzu. Un nedomāju, ka tā ir suicidālo tieksmju izpausme, tā drīzāk ir labklājīgā izvirtušā sabiedrībā dzīvojošu cilvēku deģenerācijas pazīme. Un labklājīgajā Eiropā tas izpaužas stipri vairāk kā vēl salīdzinoši veselīgajā Latvijā. Cilvēks kļūst kā siltumnīcas stādiņš, kurš zin, ka viņu laikā pabaros, laikā aplies, un pašam ne par ko nav ne jādomā, ne jārūpējas. Pat pašsaglabāšanās instinkts nav nepieciešams, jo drošību garantē baltas līnijas, dienišķo ņammu nodrošinās sociālās aizsardzības sistēma, šprici pakaļā garantētā medicīna, caur izglītības sistēmu, pateicoties t.s."grupu darbam", var izbraukt pat analfabēts, un, ka kaķi nevajag mikrenē žāvēt, arī tiks paskaidrots. Atbildība par sevi aizvien vairāk tiek pārnesta uz kādu citu - nevis man jādomā par sevi, bet tev ir pienākums garantēt man to, to, un vēl šito. Protams, tā ir silti, pūkaini un jauki, tikai diemžēl noved pie tā, ka tāds aitu bara loceklis pats par sevi atbildību uzņemties vairs nav spējīgs. Šajā diskusijā arī pilnā krāšņumā parādās attieksme - "man nekur nav jāskatās, man nekas nav jādomā, es drīkstu slāt vai skriet pār ielu, kā vien man ienāk prātā, jo par manu veselību un dzīvību atbildīgs esi TU, tev jāredz, jāparedz, jāvar, jāgarantē... Un, ja tu gadienā to neizdarīsi un mani beigtu nobrauksi, tad es tevi par to tiesā iesūdzēšu un tu par to atbildēsi!!!"
P.S. Kā jums šķiet, vai kāds "patvēruma meklētājs" paskries zem riteņiem uz pārejas?
