,ja es kā aita šeit neblēju visiem līdzi un neglaudu tev pa spalvai,tas jau nenozīmē,ka es nezinu,kas ir braukšana un kas ir bremzēšana un vēl visas tās pārējās lietas.
Te baigi labi var redzēt, kas reāli ikdienā braukā pie stūres un kas gudri d*rš no blakussēdētāja beņķa. Tu esi otrā kategorija. Ja Tev būtu prakse saprast, kas ir sekunde un 10 metri, kad Tev jānovalda 2 tonnas, kas aiz inerces mauc un vienīgais, ko Tu vari darīt, ir mainīt tā visa virzienu, Tu nefilozofētu par to, ko man iemācīs vai neiemācīs stabs. Tad Tev būtu izpratne par to, kādi apstākļi noveda pie staba un kāpēc tas bija optimālais risinājums situācijai, lai neviens neciestu. Tev kaut kā iet gar ausi visi tie apstākļi, kurus tie, kas ir autovadītāji, ir pamanījuši, jo tieši tie ir tie, kas noveda pie tā, pie kā noveda. Teorijā visi gurdi, praksē, izskatās, ka ar Tavām spriestspējām sīcis būtu slimnīcā, labākajā gadījumā. Ja Tu vispār pa to sekundi noreaģētu. Jo stājoties pie katras pārejas, pat, ja tur neviena nav - gadījumam, ja nu kāds izdomā izskriet, Tu tiesības nekad nenoliksi - Tev vēl ir jāspēj iekļauties satiksmes plūsmā un atrast optimālo ātrumu tajā visā.
Patiesību sakot, tas stabs, komplektā ar visu to komentāru jūru par to, kāds Rafiks neuzmanīgs autovadītājs, vedina uz šeit jau izskanējušo domu, ka jātriec tādi nost, nav ko. Juridiski es tur būtu ar tīrām rokām un vēl apdrošināšanas kompensāciju par sabojāto auto saņemtu. Pēc bremzēšanas ceļa un mašīnas pakaļā + videoreģistratora ieraksta tur būtu skaidrs, ka reizēm dzeguzes pa galvu kūko nevis vadītājam, bet gan gājējam. Problēma tā, ka, pat ja es sajuktu prātā un tiešām sāktu tā darīt, neko jau neviens, izņemot pašu cietušo, no tā neiemācīsies. Nākamais atkal vicos pāri domādams, ka ar viņu jau tas nenotiks.
