Emīlija ar savu tērpu iedvesmoja.... uz parunāšanos.
Zortējos pa bēniņskapi un atradu dažas interesantas lietas. Piemēram - ļoti smalka sudraba kastīte ar atlasa oderi un atlasa (repss?) nodalījumiem vēdekļa veidā. Ko gan tādā varēja glabāt? Nekādu pēdu par glabājamo saturu - tīrs kā jauns. Protams, gatavots ar rokām.
Sīkbērnu apaviņi - smalki nostrādāti, pilnīga pieaugušo pusžņorzābaka kopija. Valkāti uz nebēdu, bet nekur ne mazākās pazīmes par kādu atirušu malu. Tikai šņorcaurumi bišku aprūsējuši. Atkal - roku darbs.
Zīdaiņu krekliņi - batists, vīlītes tik smalkas, ka pirksti knapi jūt.
Dāmu veļa - atkal batists ar smalkām vīlītēm.
Spilvendrānas - ar izšuvumiem rišeljē tehnikā, ar iniciāļiem.
Galdauti - krāsu svētki ar tāāādām puķēm, ka var sajaukt ar dabiskajām. Atkal rišeljē.
Kādreiz to visu aplūkoju kā vēsturiskas lietas, bet neiedziļinājos to tapšanā. Tagad, pēc Emīlijas burvīgā ceļojuma izšūšanas smalkumos, skatos ar lielu cieņu uz šīm lietām... Vairs roka neceļās mest missenē...
Nē, nav jau tā, ka pati neko ar rokām neprotu - ij izšuvu, ij tamborēju. Bet kaut kā līdz šim citādi uz to skatījos...
