Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms (arī Ulmaņa diktatūra, Ulmaņa laiki vai Ulmaņlaiki) bija autoritārs režīms Latvijā, kas izveidojās pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā veiktā valsts apvērsuma un pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gada 17. jūnijā, lai gan formāli Ulmanis Valsts prezidenta pienākumus turpināja pildīt līdz Tautas Saeimas pirmajai sēdei 1940. gada 21. jūlijā.
Kā mēs no vēstures zinām, šīs bija veids ka Latvijas iedzīvotāji tika sagatavoti Padomju okupācijai, kur padomju okupācijas process tika īstenots tā, ka pat nav konkrēti un stingri pierādījumi, bet okupācijas fakts ir balstīts tikai vienīgi uz emocionāliem stereotipiem un ideoloģiskām klišejām, ka padomju režīms nebija Latvijai labs. Un viņs nekad arī netika no Latvijas tautas vairākuma izvēlēts, bet nereti, tas bija "izslavētais mazākais ļaunums", kas valda mūsdienu (pēc 1991.gada) Latvijā, kas, paldies dievam, vairs nav KGB kontrolēta režīma kontrolē.
Nav jau tā, Latvijas autoritatīvais režīms izcēlās kaut kā unikāli, tajā laikā ļoti daudz valstis atteicās no demokrātiskas pārvaldes formas. Bez ideoloģiski iekrāsotiem gadījumiem gadījumiem, ka Itālijā, Vācijā, bijā arī tādi sadzīves loģiskie izgājieni kā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kur autoritārismu ieviesa caur demagoģiju un uz baiļu no Padomju Krievijas histērijas pamata, kuru nu jau mūsdienu Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu zināt no savas ikdienas. Demokrātiskās Latvijas posma sabiedrībā pamatā balstījās uz bipolāru attieksmi ar līderiem labējiem - Latvijas Zemnieku Savienību (LZS) un centriski-kreisajiem Latvijas Sociāldemokrātisko Strādnieku partiju (LSDSP). Un šie līderi 30 gadu sākumā sāka zaudēt popularitāti, viņus sāka nomākt konkurence un viņi nolēma rīkoties un likvidēt visus ko vien varēja, katrs attiecīgi savā spārnā: komunistus, pērkonkrustu, u.c. savadāk domājošos un šis process beidzas ar LZS domu atbrīvoties no LSDSP, ko nevarēja savādāk izdarīt, kā likvidējot Latvijā demokrātiju.
Režīma trīs galvenie politiskie saukļi bija — Vadonība. Vienība. Nacionālisms. Publikācijās, īpaši pēc 1936. gada 11. aprīļa, kad Ulmanis pārņēma arī Valsts Prezidenta amatu, tika uzsvērts Vadonības un autoritārisma pozītīvais aspekts. Režīma ideoloģijas pamattēze bija, ka Vadoņa radītā 15. maija Atjaunotā Latvija ir devusi iespēju tautas vienotībai un uzplaukumam latviskā Latvijā.
Diemžēl šis process izrādījās īsta "pandoras lade" un beidzās ar padomju okupāciju 1940. gadā, jo principā jau izsenis PSRS piebaroja Latvijas rūpniecību un ostas ar preču apgrozījumu un pasūtījumiem. Sākuma ar domu novērst Latvijas radikalizēšanos uz antipadomju ideoloģijas bāzes, līdz teritoriālai interesēm par Baltijas placdarmu militārām darbībām Eiropā. No otras puses Staļins sāka zaudēt ticību, ka vada valsti pareizi, jo pasaule it īpaši Eiropa bija novirzījusies no vienīgi pareizās vispasaules revolūcijas idejas, ko viņš mēģināja pirms otrā pasaules kara kompensēt ar mehānisku okupāciju un Eiropā, kur pēc tā laika starptautiskajām tiesībām aneksija bija ikdienišķa lieta, bija liels kārdinājums savākt iekšējās pretrunas sagrautas tuvējās valstiņas - kā piemēram Latviju, Igauniju, Lietuvu un Somiju. Kā zināms no okupācijas izvairījās tikai demokrātiskā Somija, kas varonīgi aizstāvēja savu zemi pret Staļina armiju militāri. Latvija, Igaunija un Lietuva krita Padomju savienības izliktajos diplomātiskajos slazdos, jo savdabīgi baidījās no savas tautas, kuru paši autokrātiskie režīmi bija novārdzinājuši.
Mūsdienās Latvijā vel joprojām ir cilvēki, kas domā ka tie laiki jau nu gan bija zelta laiki, kaut gan Latvija izteikti baroja savus pastāvēšanas gala realizētājus. Un patiesi, vieglāk ir visā vainot ārējos spēkus, nekā Latvijā izveidot demokrātisku un līdzsvarotu sabiedrību! Apsveicu ar Latvijas demokrātijas pirmo slepkavu apvērsuma 80 gadadienas jubileju! Un kā mēs zinām, Latvija nav atrisinājusi 1936 gada Latvijas iekšējās pretrunas un izaicinājumus.
*citāti no:
https://lv.wikipedia.org/wiki/Autorit%C4%81rais_K%C4%81r%C4%BCa_Ulma%C5%86a_re%C5%BE%C4%ABms Kādas ir jūsu domas?
